Patrīcija ātri uzskrēja augšā un pārģēbās.Viņ uzvilka melnas bikses un baltu mežģīņu blūzīti.Viņa kājās uzvilka melnas kediņas.Ātri uzkrāsojusi lūpas viņa skrēja lejā un sāka kārtot visas istabas.Viņa gan izslaucija gan izmazgāja.Viņa vēlējās lai viss būtu perfeksti.Pēc aptuveni 50 minūtēm atskanēja zvans pie viņas durvīm.Patrīcija lēnām gāja tās atvērt,
-Sveiks.Viņa sacija un veltija Lantisam smaidu.
-Sveika.Viņš pasmaidija un iegāja ieksā.Viņš pasniedza meitene nelielu kastīti.Patrīcija to atvēra un viņas skatam parādijās 4 glīti virtulīši.Viņa pateica Lantisam paldies un apskāva viņu.It kā viņš nojauta ka meitene dievina saldumus.Viņa piedāvāja Lantisam apsēsties un pati tikmēr aizgāja uz virtuvi.Viņa salika virtulīšus uz neliela šķīvīša.
-Es tā braucot sāku domāt te tev vienai šitik lielā mājā ir garlaicīgi.Lantiss viņai sauca no otras istabas.Patrīcija piegāja viņam klāt-Jā bet nu neko nevar darīt pārdot šo māju es nevēlos tā man ir pārāk mīļa.
Lantiss papurināja galvu-Nē es nesaku ka tev jāpārdod māja man padomā bija kaut kas pavisam cits.Es domāju kā būtu ja tu piemēram paņemtu kaķīti vai sunīti.
Patrīcija pēkšņi sāka domāt ka tā patiesībā ir ļoti laba doma.Tiešām it īpaši tad ja viņa mīlēja dzivniekus.Bērnībā viņiem bija kaķis vārdā Bebo bet tad viņš kādu dienu aiz vecuma nomira.Kopš tā laika meitenes ģimenē nav bijis neviens mājdzivnieks.-Jā tā tiešām varētu izdarīt.Rīt man tāpt nav ko darīt es varētu doties uz pilsētas dzivnieku patversmi.
Lantiss peikrītoši pamāja ar galvu-Es labprāt dotos tev līdzi bet diemžēl nevaru jo mani gaida darbs.
-Tas nekas es tev atsūtīšu bildes un tu man palīdzēsi izvēlēties.Sarunāts?
Lantiss pasmaidija un piekrītoši pamāja ar galvu.Meitene visu laiku smaidija tiešām tā bija tiešām laba doma.Viņa nespēja beigt par to domāt.Viņi abi ar Lantisu ēda katrs savu virtuli un kādu brīdi klusēja līdz beidzot Patrīcija ierunājās-Man zvanija mamma..Mēs laikam it kā salabām.Viņa man atvainojās.
-Tas jau ir uz labu.Man prieks par tevi tiešām.Tas ir ļoti labi.Nevajaga zaudēt konatktus ar cilvēkiem kurus tu mīli.Īpaši jau tuviniekiem.Pats varu teikt pēc savas pieredzes cik tas grūti tā dzīvot.
Patrīcija pamāja ar galvu.Viņa nezināja ko teikt.-Es tā sāku domāt par skolu jo es gribu iegūt augstāko izglītību tas man ir ļoti svarīgi un es aizsūtiju šodien pieteikumu Vašingtonas uneveristātei
Lantiss savilka uzacis-Vašingtona tas ir...diezgan tālu.
-Jā bet tā ir viena no labākajām uneversitātēm valstī es nevaru zaudēt tādu iespēju.
-Nē nu jā tev ir taisnība.Nē jā tev ir jāturpina iesāktais izglītība tas ir ļoti svarīgi.
Patrīcija pēkšņi noskuma-Jā bet tas būs baigi tālu no tevis mēs reti varēsim satikties.
Pēkšņi Lantiss sāka smieties-Nu beidz tā nebūs tici man es vienmēr atradīšu veidu kā nokļūt līdz tevīm.Es tev to apsolu.Viss būs kārtībā.
Patrīcija pieliecās viņam klāt un apskāva viņu.Viņa juta pār vaigiem ritošas asaras.
