Trīs krūzes
Man ir trīs krūzes
Tējai
Kafijai
un vējam
vienlaicīgas bet atšķirīgas
tik atšķirīgas ka vienlaicīgums nenogurdina
…tieši otrādi
Pirmajā krūzē – tēja
Silta un graujoša – nomierinoša
ne miesīga – pat ne platoniska
dzidra un ēteriska – šķīsta
par visšķīstāko šķīstāka – gandrīz virtuāla
un tomēr
par visīstāko īstāka
pie otrās krūzes - var apdedzināt lūpas
jo otrai krūzei – arī pašai ir lūpas
karstas kā kafijai
no visdzīvākās miesas
un nagi aiz kuriem
atstāju pats savu miesu
katru dienu pa druskai
ne jau vienmēr aiz sāpēm
gadās – ka pat ar prieku
trešajā krūzē vējš
žēlot – apbrīnot
mierināt – cildināt
ja dūšas nepietrūktu – vajadzētu bildināt
bet ja nu piekrīt?
… varbūt kādā no nākamajām dzīvēm
Ir vēl ceturtā krūze
bet no ceturtās krūzes – man jādzer vienam
jo atdzerties nevar
tai krūzē - vistīrākās slāpes
kā balta migla
no saules un zemes putekšņiem
mātes pienā.
Vēl dažas pārdomas.
Apzināšanās
Migla sabiezē.
Tūlīt viņu ieraudzīšu.
Lūk, tur jau tā stāv,
Baltajā tumsā mītošās koka ēnas,
izaugušas manā priekšā tik klusi
kā ūdenim sūcoties augšup pa plaisām.
Katrreiz citādas,
bet vienmēr tās pašas,
tāpat kā ik viens no mums.
Šķiet, atdzimšana
Ir tikpat nenovērtējama kā nāve.
Bet pat tad,
ja man būtu deviņas dzīvības kā kaķim,
piedošana ir tikai viena,
…un nu jau vairs neizlūdzama,
Jo esmu to apzinājies.
Tikmēr migla mūs pārvērš atpakaļ elpā,
un, elpodami cits citu,
mēs atgriežamies viens otra atmiņās
līdz nākamai tikšanās reizei.