local-stats-pixel fb-conv-api

Parasts stāsts par kādu Žurku.3

85 0

Reiz dzīvoja kāda Žurciņa. Maza, vēl nesen piedzimusi. Tikko tai ačeles sāka kaut cik skaidri rādīt, tā sāka šņakarēt un pētīt apkārtni – migas sēnalas, tad tālāk pieputējušos salmus, uzdūrās kādai dīvainai čupai, kurā iestiga ķepiņas, un tad vēl kādai, tad atkal salmi, un tad pēkšņi durvju milzīgajā ailē tik spoža zeltaina gaisma...un zaļa zāle, un tad Žurciņa iepazinās arī ar pagalmu.

Pārējās žurkas rāja Žurciņu, ka nav ko līst dienas laikā pagalmā, tur kaķi, suņi, un saimnieki..un vēl visādas briesmas.

Bet Žurciņai tas biija pie astes, viņu kaut kāds iekšējs spēks vilka tur, kur citas Žurkas kāju nespēra.

Kādu dienu šņakarējoties gar vistu graudu sili, tā iepazinās ar Kumeliņu. Žurciņai elpa aizrāvās no tā, cik Kumeliņš bija liels, spēcīgs, un skaists. Un laipns, un jauks...Un izrādījās, ka Kumeliņa labākais draugs ir Puisēns, žurku Bīstamāko Ienaidnieku Saimnieku dēls.

Bet arī Puisēns bija jauks, un laipns pret Žurciņu, ļāva sēdēt tai uz pleca, kad skrēja ar Kumeliņu pa pļavu, gulēt uz vēdera, kad gulēja zālē un skatījās mākoņos, un nesa našķus no Saimnieku pieliekamā. No vecas vilnas zeķes viņš uzmeistaroja Žurciņai gultu vēsākām dienā, no pagales atšķēla skaidu, pielika papīra buru, un Žurciņa varēja kuģot pa lielo piebraucamā ceļa peļķi.

Vakaros, sēžot pļavā pie ugunskura, kamēr Kumeliņš blakus stāvot miegojās, Puisēns Žurciņai stāstīja, kā Drošsirdīgie Karavīri sargā viņu zemi, un ka viņš, kad izaugs, arī sargās, lai mamma un māsa, un vectēvs var mierīgi dzīvot savās mājās.

Pamazām auga Puisēns, auga Kumeliņš, vsp jau Žurciņa arī auga, tikai to nemaz nevarēja pamanīt. No sākuma pa retam, bet tad aizvien biežāk Puisēns, ko tagad visi sauca par Puisi, aizmirsa pasaukt Žurciņu līdzi, kad ar Kumeliņu – ko tagad sauca par Kumeļu – devās auļot pa pļavām.

Kumeļš vēl joprojām bija jauks un laipns pret Žurciņu – ko tagad sauksim par Žurku. Bieži vakaros pastiepa Žurkai priekškāju, lai tā uzrāpjas mugurā, Žurka ieķērās Kumeļa krēpēs, un Kumeļš auļoja pa pļavu, vai reizēm vienkārši abi stāvēja un skatījās rietošajā saulē. Un tad pļāpāja par to, ka Puisis mācās cirst ar zobenu, ka drīz viņš būs Drošsirdīgais Karavīrs, un tad viņi ar Kumeļu sargās mājas no ienaidniekiem, kas laiku pa laikam siroja no kaimiņzemēm.

bet es – ko es? Jautāja Žurka Kumeļam. Un tad viņi izdomāja – Žurka var sēdēt uz Puiša pleca, un brīdināt par briesmām, kas nāk no muguras, vai pat ar vairogu atvairīt zobenu cirtienus.

Nu, Kumeļš jau bija gatavs tūlīt iet pie Kalēja un prasīt lai izkaļ Žurkai zobenu un vairogu, un protams, arī bruņas.

Bet Žurka bija reālāka, un teica, ka vispirms jāaprunājas ar Puisi – ko viņš teiks.

Puisi viņi atrada aiz mājas sēžam uz malkas bluķa. Kumeļš aizrautīgi metās stāstīt, kādu labu plānu abi ar Žurku izdomājuši. Žurka nedaudz skeptiski raustīja asti, bet ačelēs mirdzēja milzīga cerība un klusas gaidas – tā bija gatava nolikt savu pelēko šņukuru šo mīļo un labo draugu dēļ...

Puisis tā dīvaini žagojās, kamēr klausījās, un acis arī viņam bija tādas gausas un glāžainas, bet ideja par Žurkas piedalīšanos kaujās viņam šķita bezgala laba un ģeniāla. Tika pat ātrumā smiltīs uzzīmēts stratēģiskais plāns, kā Žurka pārvietosies kaujas laikā no viena pleca uz otru, tika nolemts, ka vajag tikai bruņas, lai vairogs un zobens netraucē Žurkas mobilitātei kaujā.

Tad, viņi šķīrās, Kumeļš apsolīja no rīta iet Žurkai līdzi pie Kalēja, jo tie kalēji jau var Žurkā neklausīties, bet Kumeļš tiem pazīstams, visu sarunās.

Žurka aiznesās uz kūti kā vēja spārniem, ieritinājās savā migā, bet aizmigt nevarēja. Tās drosmīgā un lielā sirds gavilēja un sitās tik strauji un stipri...Viens no brāļiem pamodās, un Žurka neizturēja, nepadalījusies ar saviem jaunumiem. Nākamajā rītā to zināja visi kūts iemītnieki. Kāds skatījās uz Žurku ar apbrīnu, kāds ar skaudību. kāds pasmējās, vecākās žurkas šupoja galvas un skeptiski raustīja plikās astes.

Bet Žurka jau stāvēja pagalmā, rasainajā zālē blakus vēl nedaudz miegainajam Kumeļam, un tās sirsniņa priekā un nepacietībā grasījās vai pa šņukuru izlekt.

Atvērās mājas durvis, un pa lieveni smagi un nedaudz nedroši nokāpa Puisis. Ar plaukstām pagrāba no zāles rasu, un noskaloja tajā seju. Tad īgni uzšāva Kumeļam pa sānu, un norūca: „kusties malā, nūū”. Ieraudzījis Žurkas no rasas slapjo muguru, nospļāvās, un ar kāju paspēra to malā.

Žurka tenteriski nokrita uz sāna netālu no Kūts durvīm – labi, ka spēriens nebija pārāk spēcīgs.

Kumeļš sarāvās, paspēra soli uz Žurkas pusi, bet saņēmis no Puiša vēl vienu plājienu pa sānu, palika mierīgs un pagaidīja, kamēr Puisis tam uzmauca apaušus, uzsvempās mugurā un tikpat īgni iespieda papēžus sānos – „kusties, nūū”

Žurka jau bija piecēlusies, un stīvi noskatījās, kā Kumeļš ar Puisi lēnām attālinās.

Tad pagriezās un tikpat stīvām ķepām lēni aizvilkās līdz savai migai. Apstājās, un stāvēja. Dzirdēja, kā citas žurkas ķiķina, citas kaut ko mierina, ka gan jau Puisis un Kumeļš atgriezīsies.

Žurka zināja, ka atgriezīsies. Bet viss būs citādi, pareizāk, nebūs nekas. Nekas vairs nav. Žurkas sirds vairs nesitās, tajā bija kāds iekodies un plosīja, plosīja tā, ka bija grūti elpot.

Viņa nespēja vairs palikt migā – aizvilkās uz Kūts aukstāko un neapdzīvoto stūri, kur mētājās sasmakuši, sapelējuši salmi, un bija mikls un drēgns.

Reizēm kāda līdzjūtīgāka žurka atnesa ko ēdamu, bet Žurka neizrādīja nekādu pateicību par šo labdarību, tapēc līdzjūtīgās žurkas jutās pazemotas un aizskartas, un nāca aizvien retāk.

Žurkas spalva savēlās, nopluka, aste kļuva blāvi zilgana, acis nespodras. Reizēm veselām dienām tā gulēja ne ēdusi, ne kustējusies – kamēr kāda vista pielavījās, domādama ka Žurka beigta, un mēģināja uzknābt. Tad Žurka pēkšņi atdzīvojās, un iespiegusies kampa ar zobiem vistas kājās. Vista kladzinādama metās bēgt, sabiedējot pārējās vistas, tās uztaisīja lērumu kūtī, govis satraucās, un sāka mētāt kājas un maut...

Reiz tas viss trāpījās reizē, kad Saimniece slauca govi. Redzēdama, no kuras puses atļēpatoja vista, ņēma lāpstu un gāja skatīties, kas tai stūrī par zvēru ir.

Ieraudzījusi Žurku, sāka dusmīgi klaigāt, jo galīgi necieta šīs radības, un mēģināja trāpīt ar lāpstu Žurkai..

Žurka sacēlās pakaļkājās, ačeles sāka zvērot, tā atņirdza zobeļus un nikni spiegdama metās pretī lāpstai. Žurkai bija vienalga, ka lāpsta ir milzīga, smaga, un asa, un ka to tur Saimniece, kura ir desmitām reižu lielāka par Žurku.

Tā bija Lielā Žurkas Cīņa. Tā sēdēja uz pleca Puisim, un redzēja, kā asmens tuvojas, un zināja, ka viņai tas ir jāaptur. Ka Puisis un Kumeļš paļaujas uz viņu.

Lāpsta atšķēla Žurkas priekškāju, līdz pat sānam, tad Saimniece pacēla lāpstu vēlreiz, un cērtot redzēja, ka Žurka iespiegdamās lec tai pretī, sakropļotā kājiņa karājās ādas lēverī, uz brīdi Saimniecei palika bail, ka lāpsta to trako žurku neapturēs.

Bet apturēja.

Žurkas ķermenīti saimniece katram gadījumam sadedzināja, nevar jau zināt, varbūt trakumsērga.

85 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Šat tad, par kautko tādu ir interesanti palasīt.emotion

2 0 atbildēt
žēl nabadzīti.. stulbais puika.
2 0 atbildēt
Skumji... emotion
1 0 atbildēt