local-stats-pixel fb-conv-api

Paralēlā pasaule (14. epizode)0

40 0

- Uzkod vistiņu? – es jautāju.

Rendijs atrāva lūpas no vistas kakla un pārlidināja beigto putnu pāri visai telpai.

- Apmēram. Bet vispār jau no vistas paēst nevar.

To pateicis, viņš zibenīgi piecēlās kājās un nākamajā brīdī jau bija man blakus.

- Sveika, Elisa. Labu laiku neesi bijusi šeit redzēta.

- Sveiks, Rendij. Es biju diezgan aizņemta ar citām lietām. Vai pa šo laiku kaut kas būtiski ir mainījies?

- Nē. Pasūtījumu kļuvis vairāk, tomēr ne tik daudz, lai palielinātu ražošanas jaudu.

Viņš atvēra sava kabineta durvis un mēs izgājām laukā rūpnīcas telpās.

- Skaisti, vai ne? – Rendijs sacīja, pārlaizdams skatienu iekārtām un konveijeru lentām. – Tu esi radījusi mazu impēriju.

- Savukārt tu to pieskati.

Šodien es biju devusies apraudzīt mūsu rūpnīcas. Lai gan „SLOOD” lietotāju skaits bija aptuveni septiņpadsmit tūkstoši, pietika ar vienu rūpnīcu, lai saražotu nepieciešamo daudzumu mākslīgo asiņu. Tā atradās Ilinoisas štatā un bija gandrīz pilnībā automatizēta. Bija nepieciešami vien trīs darbinieki, kuri uzraudzīja iekārtu darbu un iepakoja gatavo „SLOOD” un Rendijs, kurš rūpnīcu pieskatīja un uzraudzīja, lai šeit netiktu iekšā nelūgti viesi. Lai gan tā atradās nomaļā vietā, es vienmēr paturēju prātā, ka jārēķinās ar nejaušībām.

„SLOOD” rūpnīcu es būtībā apmeklēju ķeksīša pēc – Rendijs lieliski ar visu tika galā un parasti mēs sazinājāmies ar telefona vai „VampNet” e-pasta starpniecību. Mans patiesais galamērķis bija Arkanzasā esošā rūpnīca, kurā tika ražots „Renviro”, bet pa ceļam uz turieni es vienmēr iegriezos arī šeit.

- Reiz es vēlējos kļūt par izcilu ķīmiķi un radīt zāles, kuras glābtu cilvēku dzīvības. Tagad... Ar ko gan es nodarbojos.

- Elisa, radot „SLOOD” tu esi izglābusi daudzus. Uzskati to par zālēm, - Rendijs teica. Viņš bija pamanījis pēkšņās pārmaiņas manā balss tonī. Ko tur slēpt – reizēm man uzmācās grūtsirdība. Taču es atļāvos to izrādīt vien to vampīru klātbūtnē, kuriem uzticējos.

- Savā ziņā... – Es uz brīdi apklusu. – Labi, kā redzu, man nav iemeslu uzkavēties. Jūs paši tiekat ar visu galā. Laiks doties uz otru rūpnīcu.

Rendijs mani pavadīja līdz mašīnai un mēs atvadījāmies. Es iedarbināju motoru un izbraucu laukā no iežogotās teritorijas. Līdz Arkanzasai bija braucams labs gabals, taču es to uztvēru kā izklaides braucienu – ar šo mašīnu savādāk nemaz nebija iespējams.

Ņujorkā mēs ar Džeku pārsvarā pārvietojāmies ar kājām, retos gadījumos izmantojām taksi, savukārt braucieniem ārpus pilsētas mums katram bija sava mašīna. Džekam – melns Audi A6, man – tumši zils Ferrari Spider.

Ja „SLOOD” izgatavoja vampīri, kuri atbalstīja mūsu idejas (vampīri nekad nestrādāja naudas dēļ, tas bija kaut kas neiedomājams), tad „Renviro” izgatavoju tikai es pati. Preparāts, kurš uz laiku aptur mūžīgo sastingumu un ļauj vampīra ķermenim mainīties, bija pārāk vērtīgs, lai atļautos tā formulā un izgatavošanas veidā dalīties ar citiem. Šo formulu nezināja pat Džeks. Tiesa, viņa gadījumā tas bija nevis tāpēc, ka nevarētu viņam uzticēties, bet gan tādēļ, ka formula viņam neko neizteiktu. Reizi divos mēnešos es devos uz Arkanzasu, kur savā svešu acīm labi noslēptajā rūpnīcā izgatavoju „Renviro” ceturksni uz priekšu. Tā izgatavošana nebija pārāk ilgs process, parasti es tiku galā pa trim dienām.

Lai gan „SLOOD” bija mans svarīgākais izgudrojums, „Renviro” man tomēr bija tuvāks. Kaut ko tādu radīt nebija izdevies nevienam citam. Es lepojos ar to un nekad nenožēloju preparāta izstrādei veltītos gadus. Darbs laboratorijā man bija tikpat mīļa nodarbe, kā citām sievietēm iepirkšanās.

Protams, „Renviro” parādīšanās izraisīja ne tikai pārmaiņu kāru vampīru, bet arī skauģu un nelabvēļu interesi. Tieši tādēļ precīzu rūpnīcas atrašanās vietu zināju vien es un Džeks. Formulu es glabāju kā savu acuraugu. Drošības nolūkos tā bija sadalīta daudzās sīkās daļās – ja nu tomēr kādam izdotos to nozagt, viņš pavadītu daudzus gadu desmitus, mēģinot to salikt kopā un noteikt proporcijas.

Lai gan man gribējās ticēt, ka vampīri nav tik dumji, reiz kādu pieķēru savā kabinetā „Glory & Shame” rokoties pa manām atvilknēm. Šo vampīru es nepazinu un man joprojām nav ne jausmas, kurš viņu bija sūtījis. Svešinieks mēģināja man iestāstīt, ka esot sajaucis durvis (interesanti, uz kurieni?) un, izmantojot spēju neticami ātri kustēties, tūlīt pat izšāvās laukā pa durvīm un nozuda kluba burzmā. Huh... vai tiešām kāds iedomājās, ka es glabāju formulu klubā? Drīzāk jau bankas seifā. Taču formulas nebija arī tur. Tā glabājās manā istabā. Dzīvoklis, protams, nebija labākā vieta, kur to glabāt, taču nebija arī sliktākā. Iekļūt tur nepamanītam bija gandrīz neiespējami, savukārt ielaužoties nāktos rēķināties ar maniem un Džeka sagatavotajiem, īpaši nelūgtiem viesiem domātajiem pārsteigumiem.

Starp citu, brīnums, ka nekas nebija dzirdēts par Lansa mēģinājumiem atrast rūpnīcas. Zinot to, kāds viņš ir pakaļa, es nebrīnītos, ja viņš kādā jaukā dienā censtos tās uzlaist gaisā. Viņš nepieņēma tikpat kā nekādus vampīru pasaules jauninājumus un mēs ar Džeku, bez šaubām, atradāmies Lansa ienīstāko personu saraksta pašā augšgalā.

No vienas puses, es sapratu konservatīvi noskaņoto iebildumus, no otras – es turpināju aizstāvēt savu skatpunktu. Konservatīvie mēģināja noliegt vienu no vampīru nerakstītajiem likumiem – vampīram nepieciešamas pārmaiņas. Cilvēki nereti sapņo par to, cik brīnišķīgi būtu, ja kādā konkrētā dzīves posmā varētu sastindzināt savu ķermeni un mūžam palikt tāds, kāds esi. Tam, nenoliedzami, bija savas priekšrocības, bet bija arī savi trūkumi. Tas, ka gadi gāja, bet seja un ķermenis nemainījās it nemaz, varēja būt gan sapņa piepildījums, gan lāsts. Cilvēka seja vairumā gadījumā bija kā spogulis, kura parādīja viņa dzīvi. Turpretī vampīra sejā nebija redzams nekas. Šis, starp citu, bija viens no iemesliem, kādēļ vampīri un cilvēki pārāk nedraudzējās savā starpā. Vampīri varēja saprast cilvēkus, bet cilvēkiem bija grūti saprast vampīrus. Seja, kas nenoveco un ķermenis, uz kura nepaliek rētas – vai tad tas nav lieliski? Diemžēl ne vienmēr. Cilvēka dzīves pieredze bija redzama viņa sejā. Vampīra dzīves pieredze palika skatienam apslēpta. Kaut ko varēja redzēt vampīra acīs, bet ne pārāk daudz. Problēma bija tajā, ka ne jau visi vienmēr bija bijuši tādi, kādi viņi ir tagad. Iekšējā pasaule nereti nesakrita ar ārējo veidolu. Kā man reiz teica kāds vampīrs: „Tā ir briesmīga sajūta, kad kāds uz tevi skatās, bet tu saproti, ka viņš redz tikai tavu ārieni, nevis tevi pašu.” Izklausās neticami, bet daudziem pietrūka pat viņu rētu. Pārvēršoties tās parasti izzuda. Sākotnēji tas likās labi, taču ar laiku vampīri saprata, ka rētas bija daļa no viņiem, viens no atgādinājumiem par dzīves pieredzi. Tagad tā vairs nebija un ārēji viņi šķietami atkal bija kļuvuši par baltu lapu.

Tieši tādēļ es radīju „Renviro” un atbalstīju tā lietošanu. Biju saņēmusi neskaitāmas sajūsminātas atsauksmes par to, cik brīnišķīgi bijis atkal redzēt savu ķermeni maināmies un tikt pie, piemēram, stingras vēderpreses. Iedomājieties, kā ir taisīt 5000 presītes dienā un redzēt, ka rezultāta nav – pat muskuļi nesāpēja. Pateicoties „Renviro”, pietika ar 50, lai ātri vien iegūtu pirmos rezultātus. Tā ka kamēr cilvēki pārdzīvoja katra sirmā mata vai krunciņas parādīšanos, vampīri reizēm iedomājās, cik gan jauki būtu, ja viņu ķermenis kaut nedaudz novecotu. Tā bija vēl viena lieta, kuru cilvēki vampīros nereti nespēja saprast. Bet tas piederēja pie lietu kārtības – kas teorijā likās brīnišķīgi, praksē nereti izrādījās kas gluži cits.

Es nogriezos no šosejas un lēnām braucu pa kādu nelielu lauku ceļu. Līdz „Renviro” rūpnīcai bija palikušas vairs tikai kādas trīs jūdzes. Pagrieziens uz rūpnīcu bija pavisam nemanāms, nezinātājs to palaistu garām. Vieta bija tik nomaļa, ka diez vai tuvāko divdesmit jūdžu rādiusā bija atrodama kāda dzīva būtne.

Ja vieta būtu bijusi kaut nedaudz apdzīvotāka, es droši vien būtu iekārtojusi rūpnīcu kādā alā vai zem zemes, bet šajā gadījumā pēc tā nebija nepieciešamības. Ārēji ēka izskatījās pamesta, bet joprojām sakopta. Žogs bija gana augsts, lai neviens nejauši uzradies klejotājs/piedzīvojumu meklētājs/jebkurš cits ziņkārīgais nemēģinātu iekļūt teritorijā. Izskatījās, ka šajā vietā kādreiz atradusies kāda fabrika. Militārām vai rūpniecības vajadzībām – kas to lai zina. Es iebraucu mašīnu garāžā un devos uz rūpnīcu. Man priekšā bija darbs vairāku dienu garumā. Lai gan preparāta izgatavošana man bija pierasta lieta, es joprojām to darīju ar aizrautību. Laboratorija bija mana pasaule, vieta, kurā es jutos vislabāk.

Kristīne Čeirāne (c) 2010

Nākamā epizode - 08.12.

40 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000