Pamodini mani,kad septembris beigsies (18)9

-Es jūs atstāšu divatā,- medmāsiņa noteica, pievedot mani pie gultas, kurā Gatis gulēja, būdams iestiprināts tādā kā guļammaisā. Nezinādama, ko darīt, es novērsos. Kamēr medmāsa mani veda, man jau bija skaidrs, ko es viņam teikšu, bet tagad šķita ka visu, ko viņam gribēju teikt, kāds būtu izsūcis kā ar putekļsūcēju. Es vienkārši nespēju pateikt neko.

-Sveika,- Gatis, neskatoties uz mani, teica,- Beidzot tu esi pamodusies.

-Divas nedēļas,- es viņam piekritu,- Kā tu jūties?

-Kā redzi, dzīvoju,- Gatis smīnot atbildēja,- Un tu?

-Ļengana, bet dzīvoju,-

-Tu atceries, kas notika?- Gatis kļuva nopietns to jautājot, kad papurināju galvu, puisis visu pastāstīja,- Manā mašīnā ietriecās smagā automašīna, kurai nestrādāja bremzes. Karkass veiksmīgi ieliecās tik tālu, lai nesaspiestu mūs kā skārdenes. Mums paveicās, var teikt.

Kādu mirkli es nespēju pateikt neko. Aizvērusi acis, es atkal dzirdēju to troksni, kā plīsa stikli,- Ja nebūtu manis, tas nekad nebūtu noticis..- nožēlas pilna sacīju, skatoties Gatim acīs,- Lūdzu, piedod.

-Par ko man tev piedot?- šķiet, ka viņa lecīgums, nebija mazinājies,- Es tāpat būtu braucis uz pludmali tieši tajā laikā. Es vienkārši,- viņš aprāvās pusvārdā un uzmeta man bažīgu skatienu,- Es baidījos, ka tu nepamodīsies.-

-Vainas apziņa tad tevi pamatīgi grauztu, vai ne?- smīnot vaicāju, un Gatis atbildēja ar to pašu.

-Nē, vienkārši iztīrīt asinis no salona maksā dārgi,- viņš nobolīja acis,- Tev ir tik liela ģimene. Man pat skauž. Redzēju, cik daudz dāvanu un puķīšu un, konču tev savests,- viņš lielīgi teica.

-Es jau viņiem to neprasīju..-

-Es zinu,- Gatis atcirta,- Vienkārši man gribētos, kaut par mani kāds tā rūpētos.

-Kur ir tava ģimene?-

-Ģimene,- Gatis sardoniski iesmējās,- Es jau sen vairs nezinu, ko tas nozīmē. Es no viņiem aizgāju un tā arī neesmu saņēmis nevienu ziņu. Nu, vismaz ne par mani, bet gan par to, lai aizdodu naudu un tā tālāk. Redzi, kad tev sāk veikties, tu esi kā prožektoru gaismā. Visi uzreiz tevi pamana,- Gatis nošūpoja galvu,- Pat tagad neviens no viņiem neatnāca. Redzot tavējos..

-Un tavi draugi?-

-Draugi.. kas ir draugs? Tagad vairs nav tā, kā agrāk. Es nezinu.- Gatis atteica un varēja manīt, ka viņam šī tēma ir sāpīga,- Un zini, kas ir visstulbākais?!- viņš neticīgi uzlūkoja mani,- Tas, ka es vairs nekad nevarēšu darīt ko es gribu. Nekad.

-Kāpēc tu tā saki?-

-Vai tad tu neredzi, Laura?- Gatis, asarām acīs, man vaicāja,- Es esmu nolādēts invalīds.