Pamodini mani,kad septembris beigsies (17)11
Es negribēju mosties. Jo viss šķita kā sapnis. Te nebija nekā reāla. Viss bija krāsains. Krāsas bija it visur. Te vienmēr bija mūzika. Skaista, neaprakstāmi skaista mūzika. Es satiku vecmāmiņu, kura nebija mainījusies ne par matu, kopš pēdējoreiz viņu manīju bērēs. Viņai blakus, kā solījies, bija vectētiņš, kuri man solīja, ka viss būšot labi. Viņi man teica, ka es atvēršot acis un viss mainīsies. Bet es negribēju. Vēl ne. Es vispār negribēju mosties. Es negribēju atgriezties realitātē, kur katra diena bija pārbaudījums. Šeit bija pavisam citādi.
Te bija miers. Te nebija nekāda satraukuma. Te bija visi, ko es mīlēju, bet realitātē vairs nesastapšu. Zemapziņā es pat redzēju mūsu ģimenes suni, kurš bija miris pirms pieciem gadiem. Pat ja viss šis bija manu smadzeņu ilūzija, es gribēju te palikt. Bet kaut kas mani sauca atpakaļ.
-Mazmeitiņ,- vecmāmiņas balss manā iztēlē bija saglabājusies tieši tāda, kā to atceros,- Tev vēl ir visa dzīve priekšā, mīļā. Tev ir laiks doties,- vecmāmiņas siltā roka apņēma manējo,- Laura. Tu mani dzirdi?
-Vecmāmiņ,- mana balss neskanēja, kā nākas. Tā bija.. noskumusi.- Vecmāmiņ, es gribu palikt ar tevi..
-Mīļā, es vienmēr esmu ar tevi,- vecmāmiņas krunkainā seja savilkās smaidā,- Mamma un Reinis tevi gaida.- viņa centās mani pārliecināt. Aizvērusi acis, es jutu, kā tieku vilkta atpakaļ, un kā man uz krūtīm ik pa laikam ir tāds kā spiediens. Viens divi trīs. Viens divi trīs. Atkal un atkal.
-Mēs viņu zaudējam,- kāda balss sauca. Biju par vāju, lai atvērtu acis, tāpēc vienkārši tam ļāvos. Viens divi trīs. Viens divi trīs. Ļaujiet man nomirt, lūdzu..
-Laura, meitiņ, lūdzu, atver acis,- realitātē mani atsauca mammas balss. Es jutos kā sastingusi un visiem spēkiem centos pakustināt kaut pirkstu, lai mammai parādītu, ka dzirdu, bet viss šķita sasalis,- Piedod, ka esmu bijusi slikta māte. Piedod man..- mammas balss noraustījās šņukstu,- Piedod man, lūdzu, lūdzu, piedod man...- mamma raudāja, un man neatlika nekas cits, kā klausīties viņas mokās, ko es biju viņai nodarījusi.
-Mammu, viņa pamodās?- dzirdēju brāļa balsi, kura šķita nomākta. Reinis reti kad izrādīja skumjas, šķiet, to viņš bija mantojis no tēta,- Kā viņai ir?
-Stāvoklis esot stabils,- mamma viņam atbildēja,- Bet viņa ir par vāju, lai pamostos. Varbūt viņai tā ir vieglāk..-
-Mammu, ar viņu taču viss būs labi, vai ne?- Reinis jautāja, balsī ieskanoties izmisumam,- Tas puisis jau ir pamodies. Kāpēc viņa nemostas?
-Es nezinu, mīļais,- mamma viņam atbildēja,- Es nezinu. Bet mums jācer.- mamma apsolījās un es jutu, kā viņa saspiež manu plaukstu, bet nespēju atbildēt tam,- Mīlu tevi, meitiņ. Mēs visi tevi ļoti mīlam.- mamma noteica, un viņas balss pagaisa tālumā.
Es spēju atvērt acis tad, kad jau bija tumšs aiz logiem. Vienīgais gaismas avots telpā bija lampiņa pie sienas, kura izstaroja krēslainu gaismu. It visur bija baloni un dažādi maisiņi un sainīši ar laba vēlējumiem un ziediem. Mans skatiens apstājās pie spogulīša uz galda.
Elpo dziļi, es sev atgādināju, Nebūs tik briesmīgi.
Pacēlu spogulīti pret sevi un pamanīju zilumus zem acīm, bālo ādu un skrāpējumus uz sejas. Pāri vaigam stiepās milzīgs skrāpējums, kas nebija tik nopietns, lai to šūtu. Skats nebija no patīkamajiem. Ja neskaita daudzos zilumus, apsārtumus un pušumus, nebija nemaz tik slikti.
Piespiedu podziņu pie sienas, lai izsauktu medmāsu un atslīgu spilvenos. Es jutos tā, it kā mans prāts un ķermenis būtu atvienoti. Galvā nebija nevienas domas, bet vēders uzstājīgi pieprasīja ēdienu. Kas šodien vispār par dienu?
-Sveika, mīļā,- medmāsiņa, ienākusi telpā, sveicināja,- Kā jūties?
-Ir labi, tikai vēlos ēst,- klusā balsī noteicu,- Cik ilgi es, biju bezsamaņā?
-Ir pagājušas divas nedēļas.- medmāsa sacīja, pieliekusies, lai pārbaudītu raidītājus. Divas nedēļas? Es gulēju divas nedēļas?- Puisis, ar ko tu biji, ir šeit katru dienu.
-Kā viņam ir?- bažīgi vaicāju, aizmirsdama visu pārējo,- Kas vispār notika?
-Jums nevajadzētu uztraukties,- medmāsa lietišķi sacīja,- Šķiet būs labāk, ja pati redzēsiet,- viņa smaidot noteica un piebrauca pie manas gultas ar ratiņkrēslu. Palīdzējusi man izkāpt no gultas, jo es nespēju pakustināt kājas nekustīguma dēļ, viņa mani iecēla ratiņkrēslā un izveda laukā no palātas. Gata palāta atradās blakus manējai un, kad medmāsa atvēra palātas durvis, pavērās skats, kam es nebiju gatava.