http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-33/716787 es zinu, maz, jā
- Sveiks. – apskāvu draugu, līdzi velkot smago čemodānu.
- Sveika, sen neredzētā daiļava, – viņš iesmējās. – Skapi un pārējās mantas jau sen uznesu augšā,tevi gaidot. Nāc, palīdzēšu tev izkrāmēties. Tavs dzīvoklis ir pašā augšā, devītajā stāvā. – un pasvieda man atslēgas. Pasmaidīju un tās noķēru.
- Kas te būs? – jautāju, kad gaidījām liftu.
- No maniem slepenajiem avotiem uzzināju, ka te būs jauniešu mājas, tādas kā kojas, bet uz pastāvīgo dzīvošanu.Sludinājumi jau ir izlikti, tagad jāgaida, kad saradīsies tauta. Nāc, lifts ir piebraucis. – viņš palīdzēja man iecelt iekšā koferi, un steigšus traucāmies augšup. Drīz lifts klusām atvērās, un puisis mani pieveda pie sarkana ozolkoka durvīm ar actiņu, kājslauķi un biezu dubulto atslēgu. Viss, kā pieklājas.Atslēdzu durvis vaļā. Biju izbrīnīta, ka tās tik viegli padevās. Cilvēkam, kuram nebūtu atslēgas, tas būtu grūti,Ieejot iekšā, mani uzreiz iepriecināja šis dzīvoklis un tas, cik mājīgs tas bija. Priekšnams bija šaurs. Kreisajā pusē bija skapis, kurā likt drēbes, bet labajā – spogulis ar galdiņu manām mantām.Ejot tālāk,bija nelielas durvis, kuras paverot, atklāju, ka aiz tām slēpjas tualete un vannasistaba, bet, pagriežoties pa labi, atkal bija divas durvis. Ņēmu tās, kas bija pa labi. Tur izrādījās mana istaba.
Viss, protams bija tīrs, un man nevajadzēja trīsreiz minēt, lai izdomātu, kurš to izdarījis.Blakus lodžijai atradās mīksts, balts dīvāns. Tā galā bija televizors. Aiz tā bija liels trijdaļīgs skapis, kurā pietika vietas gan manām drēbēm, gan skolas mantām. Stūrī tuvāk durvīm bija rakstāmgalds ar stāvlampu, kas paredzēts, lai varētu mācīties.Pieticīga istabiņa, taču man tā patika, jo radīja mājīguma sajūtu.
- Es tev palīdzēšu, ej, apskati virtuvi. – viņš iesmējās, un man tas divreiz nebija jāsaka.
Ieejot tur, man aizrāvās elpa. Viss dzīvoklis, tostarp arī virtuve bija pilnībā mēbelēts. Virtuvi gaišāku paddarīja logs. Uz galda skanēja radio, spēlējot patīkamu mūziku. Blakus tam bija mikrovilņu krāsns. Otrpus galdam bija ledusskapis, pilns ar dažādiem garšīgiem produktiem. Diez pa kuru laiku Saša tos bija paspējis izpakot? Varbūt es brīnos par visu daudz ilgāk, nekā man škitis. Uz palodzes atradās divi smaržīgi ziedi podiņos – sārta hiacinte un tumši rozā orhideja.To smarža piepildīja visu istabu.
- Patiesību sakot, ideja par šī nama celšanu pieder man. Mans tētis arhitekts to realizēja.Šīs dzīvoklis pieder tev. Uzskati to kā dāvanu no manis pilngadības svētkos. – ienācis virtuvē, viņš mani apskāva.
- Ak mans dievs.. – es no pārsteiguma zaudēju valodu. Pagriezos pret labāko draugu un atkāpos. Tu nemelo? –
- Vai izskatās, ka meloju? – viņš zobgalīgi jautāja.
- ĀĀĀĀĀ! -es iekliedzos un no visas sirds spēji apskāvu Sašu. – Es tevi mīlu! Tu esi visvisvisvisvisvislabākais draugs uz pasaules! –
- Ko tu bez manis darītu, – viņš smējās. – ejam mācīties, es paņēmu visas stundas sev līdzi. -
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-35/717141
