http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-32/716622
MANS SIMTAIS RAKSTS, BANANA BA NA NA NA : DDDD
Šoreiz Saša man bija sameklējis deviņstāvu augstceltni piecus kilometrus ārpus pilsētas.Vilku aiz sevis čemodānu, pilnu ar savām un mācību mantām.Dodoties uz vilcienu, prātoju, cik ļoti esmu saradusi ar šo namiņu un cik ļoti man ir paveicies, ka satiku Kati, jo, ja tā nebūtu noticis, mazums, kur es tagad varēju atrasties.Labāku draudzeni par Kati ar uguni neatradīsi.
Vilcienam, kas devās uz Liepājas pusi, atiešanas laiks bija paredzēts pēc pusstundas, tāpēc gāju lēnām un nesteidzoties, lai varētu izbaudīt laiku un iemūžināt atmiņā šo vietu.Divas nedēļas vien būšu atšķirtībā, bet tomēr.
- Izlaid mani pie Grobiņas. – uzsaucu Markam, kurš sapņaini smaidīja, un, gaidot mani, vērās tālumā.
- Labi. – viņš teica un turpināja smaidīt.
- Ar Kati satiksies? – zobgalīgi uzsaucu.
- Kā tad citādāk?- viņa seja momentā izmainījās, kad uzsaucu draudzenes vārdu. Viņi bija sagājuši kopā kopš reizes, kad kopīgi devāmies pirkt mācību mantas, tātad jau vairāk kā divus ar pusi mēnešus.Abi balodīši no laimes bija gluži kā septītajās debesīs, un es ar labestīgu smaidu vien pasmējos par draugiem. Bija jautri ar viņiem abiem iziet laukā. Mēs daudz runājām un smējāmies.
Eh, pietrūks man šī visa divas nedēļas.Liekas, ka maz, bet tai pašā laikā – tik daudz. Neko darīt,tāda dzīve. Man atlika vien nopūsties un kāpt vilcienaugšā.Kā vienmēr, atlaidos uz muguras un pētīju debesis, kokus, kuri nu jau bija kļuvuši kaili, un sniegbalto ainavu visapkārt. Vilciens mierīgi pukšķināja. Biju apģērbusies silti, tāpēc man nesala. Arī sals šogad nebija pieturējies īpaši stiprs. Pie jūras taču vienmēr siltāks.
Drīz vien vilciens sāka stāties, tāpēc kāpu lejā. CIeši jo cieši apskāvu Marku, atvadoties no viņa.
- Pieskati manu Kati, lai viņa tur viena nesastrādā muļķības. – iesmējos.
- Protams. Skumsim mēs pēc tevis, mācies ātri un brauc mājās, Gabij! – Marks tādā pat garā atbildēja, un mēs atvadījāmies.Noskatījos, kā viņš aizbrauc, un man acs kaktiņā ieslīdēja nodevīga šķiršanās asara.
Daudz neskumu, bija laiks doties tālāk. Māja, kuru Saša man bija ieradījis, bija liela, augsta deviņu stāvu māja, kas celta no sarkaniem ķieģeliem. Visi logi bija iestikloti un ar glītiem, vienādiem balkoniem, tomēr šeit neviens nedzīvoja. Diez kāpēc?
Par laimi, šis vakars man solās but jautrs – Saša mani jau gaidīja norun;atajā vietā pie durvīm, lai iedotu atslēgas, ierādītu man vietiņu un palīdzētu izkrāmēties. Jauki.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-34/716984
