http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-28/716050
Brīdinu, šo daļu rakstīju, klausoties savas mīļākās dziesmas, kuras ir dažādos žanros, tāpēc stāsts arī laikam ies kā pa kalniem, jācer, ka nobremzēšu savu radošo iedvesmu : DD Kaut gan es neticu, ka tas izdosies, es jau zinu, kādas būs beigas, un tāpēc gribas ātrāk nobeigt Šis ir jau otrais stāsts, kuru es rakstu nepareizi : DDD
Tas bija Lauris. Šoka stāvoklī es paķēru iepirkumu groziņu un aizslēpos aiz milzīgas kastes, kurā bija karrtupeļi. Labu laiciņu neviens nenāca. Uzmanīgi pašķielēju pāri malai. Man paveicās – Lauris bija aizgājis. Tomēr rīkojos uzmanīgi, pabeidzot iepirkšanos un paķerot vēl pāris lietas.Lauris mani neredzēja – viņš stāvēja pie kādas no kasēm un krāva ārā savus produktus. Piegāju pie otras kases, skatoties, ko puisis pērk, tai pat laikā skatoties, lai Lauris mani nepamana.Viņš pirka parastus pārtikas produktus, starp tiem pavīdēja arī dažas saldumu paciņas un kartīte ar diviem piemīlīgiem kaķēniem. Viņš pacēla to un ieskatījās tajā iekšā. Sasprindzināju redzi un ieraudzīju, ka iekšā bija liela, sarkana un koša sirds.
Nu, vismaz viņam ir jauna simpātija. Prieks par to. Bet vai tiešām viņš dzīvo tepat, Saldū? Vai viņš atkal būtu mani mānījis, sakot, ka dzīvo kaut kur ļoti tālu? Tas man jāuzzina, lai arī ko tas maksātu. Samaksāju par pirkumiem, paķēru tos un steidzos pakaļ Laurim, pa ceļam jau saspringti klikšķinot draudzenei īsziņu:
- Ar mani viss kārtībā, sekoju Laurim. Nezinu, kur viņš dzīvo, vēlos to uzzināt. Ar mani viss būs kārtībā. Neuztraucies par mani. Iespējams, ka mājās nebūšu, Nezvani un neraksti man, pati to izdarīšu, tiklīdz varēšu. Izpriecājieties ar Marku. Bučas. Gabriela. – un steidzos pakaļ puisim. Savādi, viņš devās uz šosejas pusi, tomēr es turpināju viņam sekot. Viņš ātri vien nostopēja kādu mašīnu un devās prom.
Man nekas cits neatlika, kā sekot viņam līdzi.
- Sekojiet, lūdzu, tam dzeltenajam poršam. – teicu un iedevu šoferim desmit eiro banknoti. Šoferis izrādījās pasirms vecītis. Viņš izskatījās labsirdīgs, tāpēc kāpu vien iekšā. Viņš uzņēma pilnu ātrumu, un mēs traucāmies pa šoseju ar 70 km/h, apdzenot vairākas mašīnas un beigās minot uz papēžiem mašīnai, kurā atradās Lauris. Mēs braucām jau vairāk kā desmit minūtes, tāpēc piemetu šoferim vēl piecus eiro. Apmēram pēc desmit minūtēm mašīna nogriezās kādā līkumā un drīz vien apstājās. Mūsu mašīna apstājās pietiekamā attālumā no porša. Es pateicos šoferim, un tas aizbrauca. Es ieliku maisiņu somā, lai tas man netraucētu un nesaceltu lieku troksni, tad skrēju uz to pusi, kurp devās Lauris. Attālums starp mums samazinājās, bet, kad tas bija samazinājies līdz apmēram simts metriem, viņš atskatījās. Mana laime, ka tobirīd brauca garām mašīna, saceļot pamatīgus putekļus uz grantētā lauku ceļa. Pa to laiku es paspēju ielekt labajā pusē esošajā grāvī un savilkties mazā čokuriņā.
Ilgu laiku nedzirdēju, kā soļi atsākas. Stresā baidījos pat izelpot. Mana sirds dauzījās kā negudra, un es aizvēru acis, pūloties nomierināties. Likās, ka tūlīt, tūlīt Lauris mani ieraudzīs.
Man paveicās, un viņš sāka iet uz priekšu. Drošības pēc nogaidīju vēl kādu minūti, tad uzrausos augšā un sāku sekot. Puisis kāpa lejā gravā un brida zem tilta, kurš bija paredzēts, lai šķērsotu strautiņu.
Es, protams, sekoju puisim. Nonākot pie tiltiņa, skaļi nopūtos.Diemžēl, todien tā bija mana pēdējā nopūta, jo nākamajā mirklī kāds man ieblieza ar trulu priekšmetu pa galvu,kā rezultātā es atslēdzos.
/es taču teicu, ka šī daļa sanāks citādāka, mimimimiiiii /
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-30/716322
