http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-25/715673
Saša tur mani jau gaidīja.
- Aiiii, es tevi tik sen nebiju redzējusi! – iekliedzos un ielecu Sašas apskāvienā. Tur bija tik labi. Es jutos pasargāta no visiem – neviens man neko nespēja izdarīt. Viņš cieši mani apskāva, un mēs devāmies uz kafejnīcu, netālu no dzelzceļa stacijas, kur mani sagaidīs Marks.
Iegājām iekšā, pasūtījām siltu tēju un pa kūkas gabalam katrs.
- Labi, stāsti, kas tev pa šo laiku noticies? – draugs ierosināja.
– Ai, pats zini , daudz kas. Rušinos turpat pa lauku, uzkopju māju, novācam ražu , atpūšamies, ejam šopingot.. un kā pašam? – pasmaidīju un jautāju pretī.
- Arī man viss labi.Eju laukā, tagad esmu pasācis iet uz trenažieru zāli. Viss jau pa vecam. Nav jau daudz īsti ko stāstīt – visu izrunājam pa telefonu. – viņš smējās, un varēju viņam tikai piekrist. Tuvāko stundu kafejnīcā smējāmies un ķēmojāmies, līdz pulkstenis vēstīja, ka ir jau bez piecpadsmit minūtēm četri, tāpēc atvadījāmies, un varēju doties uz vilcienu. Marks mani jau gaidīja.
- Oho, esi pat agrāk! – viņš pasmaidīja.
- Nu protams, kā tad savādāk? – piemiedzu ar aci. Uzkāpu augšā, līdzi ieceļot maisiņu ar skolas mantām, un vilciens uzsāka braucienu. Man uznāca miegs, tāpēc nolēmu nosnausties. Mirkli vēroju zilās debesis, kuras aizēnoja vietumis esošie mākoņi.Putniņi čivināja un lidoja augstu pāri vilcienam tālēs zilajās. Pasmaidīju un iegrimu nelielā, bet saldā miegā.
Pamodos vien tad, kad vilciens trīs reizes skaļi notaurēja, un sadzirdēju Marka saucienu: – Pēc piecām minūtēm būsim klāt! –
Izķemmēju matus, izstaipījos, padzēros, jo sajutos izslāpusi. Tad arī vilciens apstājās, un biju gatava izkāpt.
- Paldies par atvešanu un aizvešanu. – pateicos puisim un viņu apskāvu.
- Nav par ko. Bet.. ir viena lieta. Klau, vai tu nevarētu pateikt Katei.. nu, nodot sveicienus? -viņš viegli piesarcis stomījās.
-Tev viņa patīk, vai ne? – minēju.
- Nu, – viņš centās izdomāt kādu attaisnojumu, bet, pavērojis mani, saprata, ka tas nav vajadzīgs, jo es tāpat to nevienam neteiktu, – patiesībā jā. –
- Es izdomāju! Rīt mēs atkal brauksim uz Saldu, jānopērk skolas mantas. Tu varētu nākt mums līdzi, galu galā tev taču arī šis tas jānopēk! – ierosināju.
- Lieliska ideja! Kā gan es to pats nesapratu? – viņš ar plaukstu iesita sev pa pieri. – Cikos jūs domājat nākt? – puisis jautāja.
- Divpadsmitos būsim te. – pasmaidīju.
– Sarunāts. Labi, tad līdz rītam! – viņš man pamāja, un mēs atvadījāmies. Es, jautri svilpodama, čāpoju uz māju. Prieks par to, ka Katei būs kāds prieciņš. Viņa ir pelnījusi būt laimīga.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pamesta-27/715946
