Sweiki visapkārt! 3. daļa klāt :) Ceru, ka patīk :)
3.Bedres
Izvelku nazi no puscilvēka ķermeņa. Jā, tas ir puscilvēks - valoda taču bija saprotama... Man ir bail .Tā slimība taču var skart jebkuru! Notīru nazi zālē un pamanu, ka no radījuma asinīm tas ir zaudējis spožumu un pat palicis tāds kā aprūsējis. Nu ja. Skābās, melnās asinis. Iebāžu nazi aiz jostas... Au! Mana roka jau atkal liek par sevi manīt. Pagājušajā uzbrukuma reizē, viens no radījumiem man pārplēsa roku ar cirvi. Labi, ka nenocirta. Tad tajā vēl iedūrās kaut kāda stikla lauska… Pa šo laiku adrenalīna iespaidā vispār nabiju jutusi sāpes.Bet tagad atminos, ka jāpalaiž žņaugs vaļīgāk. Re - asiņu mazāk, taču kaut kāda artērija droši vien ir pārrauta, jo vienā no punktiem asiņošana ir tik pat spēcīga.
Sadzirdu dipoņu. Tā tuvojas. Paķeru loku no muguras un neviekli uzvelku tajā bultu. Jācer, ka trāpīšu, ja būs tāda vajadzība. Bet man par brīnumu, tas ir tikai Kurts, kas izjāj no iepretim esošajiem krūmiem. Esmu gatava atlaist bultu. Tā noteikti trāpītu. Man iekšā viss vārās. Viņš ir nekauņa. Viņš pazuda tieši tik ilgi, kamēr es nošāvu to tur un ... es esmu ievainota! Tas radījums varēja mani novākt! Kurts... ķēms tāds.
- Keita, Keita, nomierinies, nolaid loku... - Kurts mierina. Rs palaižu loku zemāk, bet bulta joprojām ir uzvilkta.
- Kur tu biji? - es jautāju.
- Es biju izlūkos, - Kurts taisnojas.
- Ak izlūkos, ko? Kamēr tu tur lūkojies, mani gandrīz novāca! - es parādu uz līķi, no kura ceļas riebīga, sadegušas ādas smaka. Es zinu, ka pārspīlēju - mani neviens īpaši necentās novākt un tas nezvērs, kas tagad tur guļ bez dzīvības man pat nepieskārās.
- Piedod, es nezināju... Es tiešām biju izlūkos - es redzēju, ka te pa šo taku var tikt līdz ceļam, pa kuru būtu prātīgāk jāt, - Kurts klāsta. Daļēji viņam ir taisnība... Bet kādēļ gan viņš gāja bez manis? Kādēļ viņš vismaz nepateica, kur dodas?
- Kāpēc tu devies viens? Kādēļ mani nebrīdināji? Varbūt tu mēģināji bēgt? - pēdējais vārds pamazām izplatās mums apkātr un liek mums abiem justies neērti. Man - par apvainojumu, viņam - par iespējamo taisību.
- Es atzītos, sākumā - jā - tāds bija mans nodoms. Bet nokļūstot līdz ceļam... - viņš vilcinās, apsver vairākus variantus, vai vienkārši cenšas kvalitatīvi melot - ... es kaut ko sapratu.
- Ko tieši? - bulta atslābst manos stingrajos pirkstos.
- Ka tu man esi vajadzīga. Tas ir - vieni mēs neizdzīvosim. Mēs nevarēsim mūžīgi palikt nomodā, lai vajadzības gadījumā aizstāvētos. Mums jāturas kopā... līdz atradīsim patvērumu kādā drošā, civilizētā vietā, - puisis stāsta. Es ielieku bultu atpakaļ makā. Redzu , ka viņš atslābst.
- Pasaki man vēl kādu normālu iemeslu, kāpēc man tevi uz vietas nenovākt, - es smejos, - nedari tā vairāk. Ja gribi bēgt, pasaki, es sapratīšu.
- Es nebēgšu. Apsolu, - viņš solās. Kurta tumšās, zaļganpelēkās acis urbjas manējās. Viņam ir gaiši rudgani mati, kas interesanti saskan ar bālo ādu. Citā gaismā viņa mati laistās zeltaini, citā - tumšā bronzas tonī. Es agrāk to tā nebiju pamanījusi. Šajā nometnē kopā neesam pirmo gadu, pie tam dzīvojām vienā pilsēta. Tagad nemaz nezinu, kas notiek manās mājās. Mamma, tētis... Luiss... Luiss! Es par viņu pavisam esmu aizmirsusi!
- Kurt, mums jādodas. Pie tam man vajag sameklēt Luisu. Parējie no nometnes mani... neinteresē, - es uzlecu savā zirgā, kurš elso kā negudrs un ir galīgi slapjš. Viņam bija bail no man uzbrūkoša nezvēra.
- Jā, mēs viņu izglābsim, - Kurts nevērīgi teic.
Un viņam taisnība.
Varbūt man nav vajadzīgs Luiss. Varbūt man vajadzīgs Kurts - puisis, kurš atgriezās...
/M.K.B/
+++