Oblivion (4)6

Bija jau saulriets. Ballīte ritēja pilnā sparā, bet es? Es sēdēju uz melnā Chevy Impala jumta ar aizdegtu cigareti starp zobiem, ieslēgusi Lanas Del Rey disku, un dziedāju līdzi dziesmai “Music to watch boys to”, ignorēdama tukšuma sajūtu sirdī. Blakus man stāvēja burciņas vāks un trīs pudeles alus, divas no kurām bija tukšas. Izpūtu dūmus vēsajā gaisā un pieliku pudeli pie lūpām, skatīdamās, kā saule tuvojas horizontam. Dienas beigas. Šī diena, kas sākās tik skaisti, nu jau bija galā, gluži kā manas attiecības ar Naelu. Tam visam bija pielikts punkts.

-Drīkstu pievienoties?- no pārdomām mani iztraucēja Edija norūpējusies balss. Uzmetu viņam skatienu un pamanīju pelēku, siltu džemperi viņam, rokās,- Vai arī vismaz paņem džemperi, lai nesasaldējies. Lūdzu.

-Pievienojies,- vienaldzīgi atteicu un pabīdījos sāņus. Paņēmu džemperi no viņa un pārstīvēju to pāri galvai, nemaz neapjauzdama, cik vēsi man bija. Es zaudēju laiku sēžot pie jūras. Alus un mūzika man lika aizmirsties no reālajām sāpēm. Edijs bez problēmām apsēdās man blakus, pats rokās turēdams divas pudeles, un vienu pasniedza man.- Par ko tad tas?

-Mēs atpūšamies,- draugs sacīja un saskandināja ar mani. Es atsāku dungot līdzi dziesmai, un jutu Edija saspringtumu sev blakus.- Paklau.. Ir tā neomulīgi, kad tu te tā viena sēdi.. Nāc, vismaz paēd gaļu ar mums,- viņš palūdza. Papurināju galvu un atsāku smēķēt.- Kāpēc nē?

-Es vēlos padomāt,- godīgi atteicu un paskatījos uz Ediju. Viņš šķita ļoti norūpējies, un tas man atgādināja, cik riebīga kuce es esmu. Man steidzami vajag kaut ko pateikt. Un ātri.- Es drīz pievienošos,- neveikli samelojos,- Pataupi man kādu ribiņu,- uz sasalušajām lūpām izspiedu smaidu. Pēc Edija sejas izteiksmes, nemaz nešķita, ka viņš būtu kaut uz sekundi man noticējis. Taču samierinājās, un nokāpa no mašīnas. Lieliski, tagad biju aizskārusi arī viņu. Tā tikai man trūka. Centos sevi noskaņot pozitīvi, un atsaucu atmiņā dienu, kad ar Ediju oficiāli kļuvām par pāri.

----

Jūlija nespēja beigt uzstāt, lai es aizeju uz to ballīti Kolonvīkā, un nācās vien piekrist. Stundām ilgi viņa ķimerējās ap mani kā ap salauztu mašīnu un centās pārvērst mani no vardes par princesi. Es jau gandrīz paspēju aizmigt, kad viņa pagrieza krēslu pret spoguli un es sevi pamanīju.

Mani mati bija ieveidoti vienkāršās lokās pāri pleciem. Seju rotāja dabisks smaids un es izskatījos daudz veselīga, pateicoties konturēšanai, bronzerim un tonālajam pūderim, manas zaļās acis izcēla laineris un zeltainās acu ēnas. Turpretī mugurā bija man vienkārši mežģīņu šorti ar paaugstināto jostas vietu un tieši tāds pats krekliņš uz lencītēm, radot iespaidu, ka man mugurā ir kleita. Kājās Jūlija man bija uzvilkusi melnas kedas, kas bija ērtas un praktiskas, un izskatījās lieliski ar koptēlu.

-Tu esi burve,- es noteicu, un piecēlos kājās, lai sevi nopētītu. Es sen nebiju nēsājusi atkailinošu apģērbu un tas bija patīkami. Es atkal jutos skaista un iekārojama, redzot spogulī savu sportisko ķermeni, kas ļāva man uzsākt modeles ķermeni. Šorti padarīja manas kājas vizuāli garākas, kas noteikti izskatījās.. seksīgi. Varbūt tas bija tieši tas, ko vajadzēja.

-Tas jau nekas nav,- Jūlija liedzās, apsēžoties uz gultas. Man pretēji, meitene bija izvēlējušies gaiša toņa apģērbus, baby pink krāsas mini kleitiņu, baltas platformiņas ar siksnām un blondos matus atstāja taisni karājamies gar sejas sāniem, kā rāmi ovālajai porcelāna sejiņai. Jūlija bija mana draudzene un vizāžiste, kura, lai gan atgādināja dzīvu lelli, bija nosolījusies nekad nestāties kā modele. Viņas mazās lūpas un lielās acis bija pārāk nereālas šai pasaulei.

-Tu mani no vārnas pārvērti par melno gulbi,- es viņai teicu,- Tas ir talants..

-Nav vis. Tev vienkārši vajadzēja izstīvēties no treniņbiksēm,- sieviete aizrādīja un piecēlās kājās.- Nu ko, esi gatava doties?- viņa entuziasma pilna vaicāja. Piepeši man šķita, ka viņas vietā stāv Katrīna un man vajadzēja pieturēties. Deja vu mani pārsteidza nesagatavots.

-Tev viss ir ok?- Jūlija bažījās. Pamāju ar galvu un pamasēju deniņus,- Slikti?

-Nē, nē, viss ir labi.- es samelojos,- Vienkārši šī sajūta šķita savādi pazīstama..- es noskurinājos.- Ejam, pirms neesmu pārdomājusi,- paķēru melno ādas jaku, ja nu paliktu vēss, un devos laukā, kur mūs sagaidīja grezns limuzīns, lai dotos paballēties.

Nesaprotu, kas Jūlijai tajā visā tik ļoti nenormāli patika. Šausmīgi skaļa mūzika un bars piedzērušos jauniešu. Pa māju nebija iespējams pārvietoties, jo visi vai nu a) mīcījās b) taisījās mīcīties c) bija izmīcījušies un tagad taisījās dzert. Pat dīvāns, uz kuru iepriekš metu acis, bija aizņemts, tāpēc nācās vien doties apsēsties uz kāpnītēm ārā. Cieši turēju pie sevis punša glāzi, spraucoties cauri pūlim, kas bauroja līdzi “Uptown funk” premiksam, un beidzot apsēdos uz vēsās zemes. Ārā bija patīkami vēss, un man arī galva vairs tik ļoti nesāpēja. Padzēros malciņu bezalkoholiskā dzēriena un pievēru acis. Kaut es būtu palikusi mājās..

-Čau,- pie manis pieklumburēja kāds sadzēries tips, no kura burtiski “nesa” pēc viskija. Šis eksemplārs pat nespēja lāgā noturēties kājās,- Tu. Nu. Gan. Esi. Hik!- viņš nožagojās un salīgojās,- Baigi smuka.- atkal žaga,- Tu neesi modele?

-Paldies par komplimentu,- es atcirtu, un palūkojos uz glāzi man rokās. Punšs taču bija no citrona..- Paklau, ej prom, pirms nesāku kliegt.- es piedraudēju. Dzēruši tipi man riebās vairāk par jebko uz šīs pasaules.

-Un ko tad tu man izdarīsi?- viņš nošļupstēja,knapi spēdams atvērt acis.- Iespiedīsi man olas ar papēdīti?- viņš nošmakstināja lūpas. Man sāka kļūt pavisam neomulīgi, tāpēc iešļakstīju viņam punšu acīs, un atkāpos, dzirdēdama, kā viņš lamājas un kliedz.

-Tu kuce! Tas bija citrons!- viņš auroja un slaucīja sāpošās acis,- Pagaidi tikai, es tevi izvārtīšu tepat visu priekšā, kuce,- viņš draudēja. Par laimi, kāds tieši nāca ārā un es ieskrēju mājā, kad sajutu, kā dzērājs satvēra manu roku. Veiksmīgi no tās izrāvos un metos uz dīvānu, kur pamanīju sēžam Ediju, manu ārstējošo ārstu. Neko nepaskaidrojot, iekritu Edijam klēpī.

-Paskaidrošu pēc tam,- aizelsusies sacīju, skatoties viņa zilajās acīs,- Noskūpsti mani.

-Čelsij, es esmu tavs ārsts,- Edijs atteica, būdams samulsis. Norūcos un sapratu, ka labākais būtu ņemt situāciju savās rokās. Apliku rokas Edijam ap kaklu, notupos uz ceļiem un noskūpstīju viņa vēsās lūpas, kas ātri vien atbildēja manējām ar dedzīgumu un kaisli, kas lika manai pavēderei savilkties čokuriņā.- Emm..

-Re kur tā kuce, kas ielēja man citronu sulu acīs!- dzērājs bija mani atradis un rādīja ar pirkstiem. Nevainīgi pieglaudos Edijam, nezinādama, ko darīt tālāk.- Edij?

-Kaut kādas problēmas, Ralf?- Edijs sarauca uzaci un aplika rokas man apkārt.- M?

-Viņa ir tava meitene? Meitene?- Ralfs šļupstēja. Viņa acis aizvien bija sarkanas, it kā tās būtu sakasītas. Edijs īsi pamāja un uzlika galvu man uz pleca.-  Piedod.- Ralfs nošļupstēja,- Nezināju, ka..

-Teci vien, Ralf,- Edijs mierīgi atteica,- Jauku tev vakaru.- Edijs novēlēja un tad pievērsās man.

-Es mūžam būšu tava parādniece,- es atviegloti uzelpoju un atskārtu, ka viņa rokas man vēl bija apkārt,- Emm.. tu vari noņemt rokas.. paldies..

-Un ja nu es negribu?- Edijs mīļi pavaicāja un vēlreiz pievilka manu seju klāt savējai, lai mūsu lūpas saskartos. Skūpsts no mīļa kļuva arvien kvēlāks, kad es jau vairs gandrīz pār sevi nespēju kontrolēt. Edijs atrāvās pirmais,- Nē, nē..- aizvēris acis viņš sacīja. Es sabijos, ka kaut ko izdarīju nepareizi un sapīku.- Tu man patīc par daudz, lai es tevi izdr.. lai ar tevi mīlētos uz dīvāna,- Edijs sacīja un noglāstīja man matus. Šī mīlīgā atskārsme lika man patiesi pasmaidīt.

-Nāc,- Edijs aicināja,- Iesim pastaigāties. Man vajadzētu ar tevi parunāt..

-Par ko?- es klusi vaicāju. Edijs piecēlās un saņēma manu roku savējā.- Kas noticis?

-Cik ilgi tu esi stāvoklī?-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-5/782049