http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-16/782429
No rīta Naels nebeidza man atgādināt par to, ka jāsazinās ar Džeika advokātiem. Nesaprotu, kas viņam bija uznācis, un tomēr piezvanīju viņiem un norunāju tikšanos “Coffee stop” kafejnīcā precīzi pulksten divpadsmitos. Dēliņš pamodās jau deviņos no rīta, kas uzreiz uzlaboja manu dienu. Pārģērbu smaidīgo mazuli lāča rāpulītī un devos uz virtuvi uzlikt sildīties pienu. Mīļotais vēl gulēja, tāpēc nolēmu sagatavot brokastis pirms doties prom.
Ģimenes dzīve man sāka iepatikties arvien vairāk. Es jutos tai piemērota.
Vakar vakarā mēs pavadījām mierīgu ģimenes vakaru pie televizora un pat aizbraucām uz bērnu preču veikalu, lai nopirktu pagaidu krēsliņu. Bijām norunājuši, ka, kamēr māja nav gatava dzīvošanai, apmetīsimies šeit. Naels ar to bija mierā un es nopriecājos, ka nebūs tik ātri jāatvadās no tik mīļās vietas. No ledusskapja izņēmu saldētos cepumus, ko ieliku cepties krāsnī, un uzliku sildīties tēju. Gabriels ar rociņām ieķērās man kreklā. Sabučoju mazuļa sejiņu un atplauku smaidā, kad mazais iesmējās un centās atdarināt buču, savilkdams lūpiņas.
-Mēs tagad sagatavosim tētim brokastis, labi?- es uzrunāju mazo cilvēciņu, kurš uz mani paskatījās ar savām lielajām, koši zilajām acīm,- Bet tev gan būs jāpasēž krēsliņā. Pavisam mazliet. Varam tā sarunāt?- uzrunāju mazuli, kas pieskārās manam degunam un nošķaudījās.- Pieņemšu to, kā jā,- e klusi sacīju un ieliku mazulīti krēsliņā. Sākumā gan Gabriels savieba sejiņu un izskatījās, ka būs tracis, taču, atklājis, ka pie roktura viņam virs galvas ir vesela virtene ar krāsainām mantiņām, par to aizmirsa, un sāka ar rociņām pa tām sist un smieties, kad mantiņa nodrebēja muzikāli vai vienkārši sakustējās.
Piens vēl nebija uzsilis, tāpēc sāku smērēt zemesriekstu sviesta un ievārījuma maizītes, un pa brīžam palūkojos uz dēliņu, kurš šķita aizrāvies ar jauniegūtajām mantiņām, lai gan bija tās redzējis jau vakar. Uzliku sildīties kafiju espreso automātā un sāku dziedāt meldiņu no multfilmas “Guļošā Skaistule”, kad sapratu, ka mazais vairs nesmejas. Pagriezos pret viņu un atskārtu, ka Gabriels bija piešķiebis galvu un aizgrābts klausījās, kā es dziedu. Mazā actiņas spīdēja aizgrābtībā un mutīte bija mazliet pavērta. Nespēju noturēties un noskūpstīju mazo uz pierītes.
-Mans lāčuks,- es nodūdoju un atsāku dziedāt. Beidzot piens bija gana uzsilis, ko noteicu pēc tā, kad uz rokas uzpilināju pilīti piena. Atstāju to mazliet atdzist, un uzlēju man un Naelam krūzīti kafijas, un uzklāju galdu. Mīļotā rokas man apvijās apkārt un noskūpstīja man vaigu, kas lika man pasmaidīt tā, ka man varētu pārplīst vaigi. Sirsniņa iepukstējās straujāk un es uzliku savas rokas virs viņējām, kad mana vīrieša plaukstas uzgūla maniem gurniem un pie muguras es jutu kaut ko, kas noteikti nebija lukturītis. Pagriezos pret viņu un viegli viņu noskūpstīju uz lūpām. Aizāķēju plaukstu viņam aiz skausta un pievilku sev klāt, paceļot skūpstu jaunā līmenī un sajuzdama iekāri nokvēlam paribē. Naels mani pievilka klāt, tā, ka mana lejasdaļa atsitās pret viņējo un es sajutu viņa vēlmi pēc manis, kas sasaucās ar manām vēlmēm pēc viņa.
-Es labprāt turpinātu..- sapņaini sacīju, un aizliku plaukstu priekšā viņa mutei,- Bet telpā ar mums ir mazi bērni. Kuri ir tieši tikpat izsalkuši kā viņu tētis,- es sacīju un apskāvu savu vīrieti, pastiepdama lūpas viņa virzienā,- Bet laburītu gan es tev atņemšu,- es sacīju un kvēli viņu noskūpstīju.
-Otro reizi...- Naels neapmierināti norūcās un viegli uzsita man pa pēcpusi. Tas gan nebija sāpīgi, bet bija dīvaini. Atbildēju viņam ar to pašu un atgriezos pie maizīšu smērēšanas, paralēli vērojot abus manas dzīves svarīgākos vīriešus komunicējam vienu ar otru. Mazais, ieraugot tēti, uzreiz pastiepa rociņas un izrādīja neapmierinātību, ka nav tēva rokās, taču, tikko nonāca, kur gribēja, priecīgi iesmējās un pieglaudās tēvam, skatoties viņa acīs.
-Labrīt, čempion,- Naels mīlestības pilnā balsī sacīja un sāka šūpināt mazo rokās. Bērniņa acis izskatījās apbrīnas un mīlestības pilnas, esot tēvam rokās. To redzot, man šķita, ka kāds man uz sirds pilina karstu piena šokolādi, kas kausēja manu cepumu sirdi. Tādu mīlestību es vēl nebiju redzējusi nekad. Varbūt tāpēc, ka es vienkārši nebiju tādu izjutusi.- Viņš paēda?
-Es tev to varu uzticēt,- es sacīju un graciozi pasniedzu viņam pudelīti. Naels uzvilka Gabrielam galvā kapuci, kurai bija piešūtas lāča austiņas un es nespēju apvaldīt smieklus. Mazais savieba sejiņu un izskatījās pēc maza lācīša.- Ejat uz istabu. Es drīz pievienošos,- es nosolījos. Naels mani noskūpstīja uz pakauša un izgāja no virtuves, kaut ko aizrautīgi stāstīdams mazulim.
-Neizdomā mani aprunāt!- es aizrādīju un izņēmu no ledusskapja augļus, ko sargiezt salātos. Es negribēju, lai Naels redz, ka es satraucos par tikšanos ar advokātiem. Man nebija ne jausmas, ko viņi man gribēja teikt, ko Džeiks bija man atstājis, kas notiks tālāk. Ne Diāna, ne Kodijs arī nebija ar mani sazinājušies, tāpēc es reāli nezināju, ko gaidīt.
Dziļi ieelpoju un sakārtoju brokastis uz paplātes. Labāk pievērsos domām par to, ko vilkt. Kā būs, tā būs. Istabā mani mīļotie vīrieši bija ērti iekārtojušies uz viena no dīvāniem un izskatījās aizrāvušies, taču, izrādījās, ka abi bija aizmiguši. Gabriels, joprojām tērpts kā lācītis, uz punča gulēja uz tēva krūtīm, pieglaudis viņam galvu un pavēris lūpas, tieši tāpat kā viņa tēvs.
-Es jūs abus dievinu,- mīlestības pārmākta noteicu un atstāju paplāti uz galda. Šādu skatu būtu pelnījusi redzēt katra sieviete... Tās sajūtas, ko es jutu, nebija aprakstāmas vārdiem.. Zinot Naela gulēšanas paradumus, tas aizņems ilgu laiku, tāpēc nospriedu ieiet vannā un noskaidrot domas.
Vannas istaba bija gandrīz pusdzīvokļa lielumā. Tai piederējās milzīga keramiskā vanna apaļā formā, kurai bija vesela kaudze ar pogām. Visa vannas mala bija noklāta ar visdažādākajiem losjoniem, gēliem un želejām, kā arī vannas putām, šķiet, no visām pasaules vietām. Uz labu roku, izvēlējos orhideju un liliju ziedu želeju, kas smaržoja dievīgi, un ieslēdzu mūzikas centru, kas atradās pie izlietnes. Ielaidu vannā ūdeni un tikmēr izģērbos, noglāstīdama savu augumu. Tā es prātā spēju atsaukt Naela pieskārienus man, un sajūtas, ko tie izraisīja.
Pirms sajukt prātā no iekāres radītajām slāpēm, iekāpu vannas putainajā un karstajā ūdenī un atlaidos tajā tā, ka saslapināju matus un aizvēru acis. Ūdens mani sasildīja un nomierināja. Tik lieliski es nebiju sen jutusies.
***
Stundas laikā es biju gatava. Mugurā man bija melnas, piegulošas elastāna bikses, melnas augstpapēžu kurpes un balta zīda blūzīte, kurai pāri biju pārvilkusi vienkāršu, melnu klasiska piegriezuma žaketi. Ap kaklu biju aplikusi ķēdīti, ko Naels man reiz uzdāvināja, un ausīs ieliku mazus pērļu auskariņus. Uzpūtu mazliet smaržu uz atslēgas kaula un no somiņas izņēmu mammas rokassprādzi, kas lieliski piestāvēja šim tērpam. Rokassprādzi rotāja vairāki gludi akmens imitācijas olīši, kas nomirdzēja pret gaismu un skaisti izcēla manu rokas locītavu.
Matus atspraudu ar baltu ziedu vainadziņu, aiz kā aizāķēju matu šķipsnas, izveidojot tādu kā vainaga frizūru. Vēlreiz ieskatījusies spogulī, pārliecināju, ka viss būs kārtībā, un devos uz istabu sakārtot somu. Nekā daudz līdzi jau nebija jāņem, vien pase, bet kārtošanās man ļāva nomierināties.
-Viss būs labi, Čels,- es sevi mierināju, aizvērdama ciet rāvējslēdzēju somai,- Džeiks taču vēlēja man tikai labu. Kas var būt sliktākais, kas var notikt? Nav ne jausmas..
-Tu izskaties lieliski,- Naels, ienākdams istabā, sacīja, un turēja rokās miegaino Gabrielu, kurš berzēja actiņas,- Esi gatava doties?- mīļotais skumji noprasīja un noskūpstīja dēla pakausīti.
Nedroši pamāju,- Vai tu man iedosi mašīnu?- es vaicāju. Naels nosmīnēja, kā zinādams, un pameta man atslēgas, ko es pavisam viegli noķēru,- Kā tu zināji?
-Es taču esmu tava otrā pusīte. Es zinu, ko tu domā,- Naels piemiedza man ar aci un asāka šūpināt Gabrielu, kurš izrādīja neapmierinātību,- Viens laikam te ir neizgulējies. Būs jāiet pagulēt,-
-Iedod viņu man,- es palūdzu un paņēmu mazulīti rokās. Mans puisēns plati nožāvājās un ar rociņām pieskārās manām lūpām. Noskūpstīju dēla plaukstiņas un vaidziņus.- Es drīz būšu atpakaļ, Gabriel. Klausi tēti,- es uzrunāju daļēji mundro mazuli. Negribīgi atdevu viņu Naelam un noskūpstīju mīļoto uz lūpām.
-Gabriel, pieskati tēti,- es viņu paķircināju un atkal dabūju pa pakaļu. Iesmējos un devos laukā pa durvīm. Ārā bija mazliet vēss, taču aizvien bija silts. Uzreiz devos uz Naela mašīnu, ko jau biju paspējusi iemīlēt un apsēdos vadītāja krēslā. Mašīnā aizvien smaržoja pēc Naela un es patikā aizvēru acis.
Man arī vajadzēs mašīnu.
Bet vispirms, man vajag nokārtot lietas, kas saistītas ar Džeiku. Iedarbināju mašīnu, izgriezos no pagrieziena pilsētas centra virzienā. ieslēdzu radio un atspiedu galvu pret kreisās rokas plaukstu, ko atbalstīju pret durvīm, un kreiso roku atstāju uz stūres. Man riebās fakts, ka atkal nāksies sastapties ar domu, ka Džeika vairs nav. Ikvienā cilvēkā mīt dēmoni, kuri mēdz pa laikam uzbrukt, kad cilvēks jūtas vājš. Un mani dēmoni uzbruka man tieši tagad baiļu veidā.
Ko Džeiks man būs atstājis? Kāpēc tas bija tik steidzami? Kur ir palicis Rihards, par kuru nav nekādu ziņu? Vai viņš ir atkāpies no plāna izpostīt manu dzīvi, vai ir kaut ko iecerējis? Ko tagad domā Edijs? Vai viņš mani ienīst? Vai viņš ar Naelu vēl komunicēs? Ko darīs Aleksandra?
Strauji apstādināju mašīnu un uzliku abas rokas uz stūres.- Nē.- es noņurdēju,- Nē, es nevienam neļaušu sev darīt pāri. Vairs nē.- es nosolījos un lēnām atsāku braukt. Man jau gribējās doties atpakaļ pie Naela un Gabriela un aizmirsties no pasaules. Bet darbs paliek darbs. Man vajadzēja atbildes, un es vairs nevarēju gaidīt.