http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-11/782277
Oblivion (12)2
Naels.
Todien tomēr pie Čelsijas neaizgāju, bet tā vietā nokārtoju pašu nepieciešamāko. Vispirms, ar pazīstamu mākleri sarunāju dzīvokli pilsētas centrā. Tagad, kad mums bija ģimene, tas bija primāri. Man bija vēl daudz darba, tāpēc vajadzēja steidzami izdomāt, kur atstāt mazo, jo nevēlējos viņu vazāt visur apkārt pa veikaliem. Paparaci pašlaik noteikti tāds materiāls būtu kā medus maize.
Dēls saldi gulēja un man nemaz negribējās viņu atstāt vienu pašu, bet vajadzēja izdarīt visu, lai iekārtotu dzīvokli bērnam. Man par bērniem nebija ne mazākās sajēgas, bet prioritātes es gan zināju. Atlika vien izdomāt, kur pa laiku atstāt mazuli, lai varētu iegādāties visu nepieciešamo. Prātā uzreiz nāca mana mīļā, mazā māsiņa, kura bija atbrauksi atvaļinājumā.
Apsedzu Gabrielu ar segu, pašūpināju ratiņus un pieliku telefonu pie auss, turēdams īkšķus, ka māsa būs brīva.- Elij, sveika. Man vajag tavu palīdzību.
-Protams, kas noticis?-
-Man vajadzētu pie tevis uz kādām trim stundām atstāt Gabrielu..- labi, ka māte jau māsai bija pateikusi par jaunumiem. Nezinu gan, kāda bija Elijas reakcija, bet tagad tam nebija nozīmes.
-Protams,- Elija priecīgi attrauca. -Es nevaru sagaidīt, kad ieraudzīšu savu brāļa dēlu,- māsa izklausījās patiešām priecīga. Tas mani nomierināja. -Tikai kā tu grasies viņu atvest? Cik es zinu, tev ir tikai braucamie rati..-
-Man par bērniem nav ne mazākās sajēgas,- neveikli attraucu un uzmetu skatu dēlam. -Varbūt tu vari nopirkt to krēslu bērniem? Es tev naudu atdotu.
-Nāksies jau,- Elija ironiski nopūtās. -Tu tiešām neko nesajēdz no mazuļiem. Labi vien ir, ka esmu pilsētā,- viņa pasmējās par savu joku. -Labs ir, es taisos un dodos uz bērnu veikalu. Pēc tam, kad tuvošos, došu tev ziņu. Starp citu, bērni ir arī jāpabaro, Nael.
-Es to zinu,- tagad viņas aizrādījumi mani sāka kaitināt. -Labāk ātrāk brauc šurp. Lūdzu..
-Klausos un paklausu,- Elija salutēja un noliku klausuli. Gabriels aizvien saldi gulēja, izstiepis rociņas katru uz savu pusi un klusi šņākuļoja. Labi, ka ārā bija vasara un silti, jo bērnam vēl pagaidām nebija nekā, ko viņam būtu sagādājis es pats. Un man gribējās to vairāk par visu. Vēl aiz vien daļa manis neticēja, ka man ir bērns. Dēls. Daļa manis un daļa Čelsijas mazā cilvēciņā, par kuru es pirms nedēļas vēl pat vispār nezināju.
Nedroši pieliecos pie ratiem un noglāstīju dēla vaigu. Mazulis miegā neapzināti pasmaidīja un es nezinu, kas ar mani notika, taču es sajutos... vājš. Nepietiekams. Ne tāds, kādu es vēlētos, lai mans dēls redz. Varbūt bija par agru, bet vairs nebija ceļa atpakaļ. Es vairs nekad nebūšu viens. Man vienmēr būs mana ģimene. Mana paša ģimene, pār kuru mātei nav teikšanas.
Mani patraucēja Elijas zvans. -Sveiks, brālīt. Es pašlaik braucu no “Baby stock”, nopirku šo to mazajam. Domāju, ka būsi man pateicīgs.- Elija palielījās. Nespēju atturēties nobolīt acis.
-Ko tu nopirki?- es painteresējos, dzirdot, kā viņa jau iekāpj mašīnā. Gabriels miegā nožagojās, un es nespēju apvaldīt smaidu. Visi bērni, ko biju redzējis, bija mīlīgi, bet mans dēls, man šķita kā vislielākais brīnums.
-Automašīnas sēdeklīti, rotaļlietas, drēbes..- māsa uzskaitīja. -Viņš ir MANA brāļa dēls. Es viņu, protams, izlutināšu no a līdz z.-
-Vispār jau tas ir mans dēls,- es iesaistījos un saņēmu mazā plaukstiņu ar roku. -Labāk pasteidzies. Es gribu ātrāk būt atpakaļ pie viņa.
-Pasaki man adresi varbūt?- Elija aizkaitināti vaicāja. Pateicu viņai, kurp braukt un noliku klausuli. Gabriela zilās acis pavērās un uzlūkoja mani ar izbrīnu. Noliecos pie ratiem un saņēmu bērna rociņas.
-Viņa tevi arī kaitina, vai ne? Nāksies pierast, dēls. Tev būs viskaitinošākā krustmāte pasaulē. Bet tev arī būs ļoti, ļoti paveicies ar ģimeni,- es sacīju un izņēmu viņu no ratiem, un maigi piespiedu sev klāt, lai sajustu viņa siltumu un realitāti.
Aizvien bija grūti noticēt tam, ka biju kļuvis par tēvu.
***
Čelsija.
No rīta es beidzot spēju pakustēties, un atskārtu, ka esmu saģērbusies, lai gan neatceros, ka Edijs būtu mani apģērbis. Samulsusi izkāpu no gultas un piegāju pie skapja, kur atradu savas drēbes, un uzvilku mugurā baltas, mīkstas treniņbikses un platu kreklu vīna krāsā. Matus sapinu bizē pāri plecam un piegāju pie loga. Šodien spīdēja saule, un laukā viss bija vasaras pilnziedā. Es arī gribēju to visu sajust un tikt prom no šejienes, un aizmirst Edija vakardienas izdarības. Es vairs viņu nekad nevēlējos redzēt. Tas, ko viņš vakar izdarīja bija man nepieņemami.
Nenoliedzami, vienīgais, kam es kaut ko varēju teikt, bija Naels. Slimnīca noteikti aizstāvētu savu ārstu un mani uzskatītu par jukušo kontūzijas dēļ. Tāpēc es nespēju vien sagaidīt, kad mīļotais atbrauks, un, cerams, aizvedīs mani prom no šejienes. Pat tad, ja es nevarēšu strādāt, es gribēju ātrāk būt mājās.. Taču, kur? Ja pašlaik manas mājas bija Kolonvīkā ar Ediju..
Spriežot pēc tā, cik pilns bija mans skapis, nospriedu, ka Naels jau visticamākais savācis daļu manu mantu no Edija mājām, tas deva man pozitīvas cerības. Nokāpu no palodzes un pastaigājos pa palātu, izstaipīdama muskuļus. Es jutos daudz labāk un man gribējās ātrāk atgriezties pie sporta un darba. Tas vienkārši bija mana darba būtībā.
Atskanēja klusi klauvējieni pie durvīm, un mana sirsniņa patikā ietrīcējās. Naelam galvā bija “NY lions” naģene, un sejā rotājās aizvien mans mīļais smaids. Sagadīšanās pēc, arī viņam bija sarkans krekls, taču mugurā viņam bija džinsi, tas mūs atšķīra. Neizturēju attālumu starp mums un apskāvu viņu, aplikdama rokas mīļotajam ap vidu. Vārdos nebija iespējams ietērpt to, cik ļoti man viņa pietrūka.
-Kāda te ir noilgojusies?- Naels mīļā balsī sacīja un aplika rokas man apkārt. -Ir laiks braukt mājās.
-Es tieši par to domāju. Pamanīju, ka mans skapis ir pilns,- es pateicu un viegli pastiepos pirkstgalos, lai mīļoto noskūpstītu. -Labrīt!- es sapņaini sacīju un uzlūkoju mīļās, zilās acis, kas uz mani skatījās tā, kā varētu skatīties aklais uz sauli. Tas skatiens bija gandrīz dievbijīgs.. Nejauši pamanīju, ka Naelam ir kaut aiz muguras un samulsu.
-Nael,- es steigšus ierunājos un aizvilku viņu uz gultu. Man vajadzēja viņam pateikt, pirms viņš spētu novērst manas domas. -Nael, Edijs man vakar uzbruka. Viņš mani izmantoja..- es centos savaldīt asaras, taču tās izspraucās no acu kaktiņiem un noritēja pāri vaigam.
-Tas nav iespējams,- Naels sacīja un ar pirkstu galiem notrausa man asaras. -Mīļā, viņš ir slimnīcā, otrā pilsētas galā,- viņš sacīja un noglāstīja man matus. Dedzīgi purināju galvu.
-Viņš bija te. Viņš mani sazāļoja, izģērba un izvaroja,- es aizsmakušā balsī sacīju. -Nael, tu man netici?
-Čelsij, tas bija sapnis,- Naels uzstāja. -Es tev varu apzvērēt to, ka viņa te nav. Tavu palātu apsargā apsargi, un, otrkārt, te ir novērošanas kameras, ja nu kas. Vai tu vēlies, lai es tās dabūju un tev pierādu?
-Tu pats redzēsi,- aizlauztā un izmocītā balsī sacīju. -Kā tu vari man neticēt, Nael...
-Pagaidi mani tepat,- viņš palūdza un sabučoja man pieri. -Aiziešu dabūt ierakstu,- viņš nosolījās un klusi izgāja pa durvīm. Kad viņš bija prom, pamanīju to, ko viņš bija turējis aiz muguras un atrāvos no tā, it kā tā būtu čūska. Taču patiesībā tas bija tikai rotaļu zaķītis zilā krāsā ar rozā bantīti un lielu plīša sirdi uz vēdera. Nedroši paņēmu rotaļlietu rokās, cenšoties saprast, ko Naels ar to bija domājis, taču nekas nenāca prātā.
Ja nu vienīgi.. viņš vēlējās mēģināt vēlreiz.. Nē, nē.. es nevaru. Es vēl nevaru....