http://spoki.tvnet.lv/literatura/Oblivion-10/782261
Pamodusies es jutos mazliet labāk. Centos sevi mierināt ar domu, ka tas ir kāda cita bērns un mierīgi apēdu Naela atnesto picu, kas, pat būdama auksta, bija garšīgāka par slimnīcas brokastīm. Paldies Dievam, manas rokas vairs nesaistīja arī katedra, kas bija milzīgs atvieglojums, liekot man justies daudz, daudz brīvākai. Laukā pamazām sāka skaidroties un kļuva tumšs, viena pēc otras uz ielas sāka slēgties iekšā laternas, kas apgaismoja slapjās lietas. Gaisma, kas krita uz mitrās zemes, lika šķist, ka tajā būtu izkaisīti sīki dimantiņi, kas uzmirdzēja gaismā.
Vienīgi bija žēl, ka bija beidzies apmeklētāju laiks, un Naelu es tā arī nesatiku. Bez viņa man bija neizsakāmi skumji un ļoti gribējās ar kādu izrunāties. Bet, pēc šodien noskaidrotā, es zināju, ka citas iespējas man nav. Edijs ar mani runāt negribēs, jo es viņu nodevu. Kaut kādā ziņā. No otras puses, viņš zināja, ko es jūtu pret Naelu. Ja es viņam kaut ko nozīmēju, viņš sapratīs. Saprastu. Es cerēju.
Kā saka, kā vilku piemin, tā vilks klāt. Edijs ieraudzīja, ka neguļu, un drošāk ienāca palātā, joprojām tērpies ārsta uzsvārcī. Viņš nešķita naidīgi noskaņots, tāpēc nolēmu viņu uzklausīt.
-Tu nenāc kā mans ārsts,- es nospriedu,- tu nāc ar mani runāt.
-Jā,- Edijs mulsi piekrita.- Kā tu zināji?
-Sievietes intuīcija.-
-Hm.. labi..- Edijs saknieba lūpas un pagriezās pret mani,- Gribu ar tevi parunāt par taviem.. lēmumiem.. saistībā ar attiecībām ar Naelu Krūzu. Kā tas ietekmēs mūsu attiecības?
-Naels ir tas, kas man ir vajadzīgs,- es mierīgi paskaidroju, kad Edijs domīgi pamāja. Tā viņš darīja ikreiz, kad rūpīgi klausījās. - Liktenis mūs vienmēr saved kopā. Lai kā mēs atturētos viens no otra, kaut kas mūs atkal savedīs kopā. Edij, tas ir.. tas ir tas, par ko es reiz smējos. Man likās, ka mīlestība no pirmā acu skatiena ir tizla butaforija, bet tā nav. Tas bija tas, ko es pieredzēju ar Naelu. Tas ir paliekoši.
Edijs mirkli klusēja, apdomādams manis sacīto. Noklepojies, viņš sacīja. - Tev ir vajadzīgs kāds, kurš tevi pamet brīdī, kad tev to visvairāk vajag? Kāds, kurš nav gatavs uzņemties atbildību par attiecībām un cīnīties par tevi?
-Tu zini, ka tā nav, Edij,- es liedzos. Viņa vārdi mani sāpināja. Es domāju, ka Edijs mani cienīja, bet pašlaik drīzāk izskatījās, ka viņš spēlē netīru spēli, aplejot Naelu ar mēsliem, lai pats paspīdētu laimes saulītē.- Viņš mani saprot. Un ir bijis ar mani daudz ilgāk..
-Tu pieļauj kļūdu, Čels,- Edijs joprojām uzstāja, un saņēma manas rokas savējās. - Naelam ir noslēpums, ko viņš nestāsta. To zinu tikai es, jo dabūju rokās viņa slimības vēsturi..
-Kādā sakarā tu rakņājies pa viņa slimības vēsturi?!-
-Man vajadzēja zināt, kad Gabriels piedzima,- Edijs paskaidroja. - Viņam ir bipolārā slimība. Viņš vienubrīd varbūt mīļš un jauks un nākamajā brīdī izdauzīt sejas pusei pilsētas. Iedomājies, kas notiks, kad tu viņu sadusmosi?- Edijs vaicāja. Es noliedzoši purināju galvu, nespēdama tam noticēt un pieņemt. Naels pret mani nepaceltu roku. Labi, viņš sakāvās ar Rihardu, bet tam bija iemesls.
-Edij, lūdzu...- mana balss kļuva lūdzoša,- Es jau esmu pieņēmusi lē..
-Tiešām?- Edijs kļuva nikns. - Tiešām? Lēmumu, lai tevi spīdzinātu viņa pustrakā māte? Lai vienu reizi tu pasaki kaut ko ne to un atraujies tā, kā tas Rihards? Tu gribi zināt, kāds tavs Naels ir? Paskaties,- Edijs piecēlās kājās un novilka balto halātu un tad melno kreklu, atklādams trenētu augumu, kas tagad bija noklāts ar sarkani-zili-dzelteniem zilumiem milzīgos izmēros. Pie viņa ribām bija kaut kāds stiprinājums.
-Viņam bija iemesls,- es liedzos. Nespēju pieņemt faktu, ka Naels varētu būt agresīvs. Pret mani viņš bija maigs, un mani cienīja.- Edij, lūdzu..
-Es cenšos tevi atrunāt no muļķībām, Čelsij,- Edijs notupās manā priekšā. Brūnās acis bija sāpjpilnas un man viņa kļuva mazliet žēl. Viņš saņēma manu roku savējā un cieši ielūkojās man acīs.- Lūdzu, paklausi mani. Vienu reizi. Es spēju tevi darīt laimīgu. Es tevi nepamestu.
-Pietiek,- es lūdzos, šoreiz jau gandrīz raudot.- Edij, es gribu, lai mēs paliekam draugi.
-Man ar to nepietiek,- viņš tuvojās arvien tuvāk, un mana sirds sāka sisties arvien ātrāk.- Tu man esi vajadzīga, Čelsij...-viņa lūpas bija pavisam tuvu manējām, taču es laikā aizgriezos, lai netiktu noskūpstīta.- Šādi tā spēlīte neies cauri,- Edijs noteica un ar varu piespieda mani pie gultas. -Es tev šo to vēlos atgādināt. Bet šķiet, ka tev būs jāpaguļ.- viņš nozibināja smaidu un iedūra man kaut ko elkoņa locītavā, kas padarīja manu ķermeni slābanu. -Viss būs kārtībā.- Edijs noteica un noglāstīja man roku, kas bija nekustīga. Bez kādām problēmām viņš mani izģērba kailu un izmantoja pēc savas patikas, izmantodams manu stāvokli, kad es neko nespēju pateikt pretim.