Oblivion (10)6

Naels.

-Viņam patiešām ir tavas acis,- māte uzlika roku man uz pleca un es ieraudzīju viņas patieso smaidu. Gabriela apaļās acis kā lodītes šaudījās šurpu turpu. Mazulis pats savā nodabā kaut ko dūdināja un bubināja, nepievērzdams uzmanību abiem pieaugušajiem, kuri nespēja novērst acis no mazā brīnuma. Mana dēla. - Kur paldies?

-Iztiksi,- es atteicu un ieliku sedziņu atpakaļ ratos, baidoties viņam kaut ko nodarīt pāri. Man nebija pieredzes ar bērniem, un pēc tā, kam biju ticējis, man bija grūti vēl aptvert realitāti, ka esmu tēvs. Pašūdināju ratus un apsēdos uz soliņa blakus mātei, nespēdams novērst acis no dēla, kas bija mans spoguļattēls, vien divdesmit piecus gadus jaunāks.

-Kad tu viņai pateiksi?- Aleksandra apvaicājās, un ieinteresēti sakrustoja kājas vienu pāri otrai. Paraustīju plecus un pagriezos pret viņu, kad Gabriels aizvēra acis,- Vai tu viņai vispār kaut ko teiksi?

-Man ir viņai jāpasaka,- es nomurmināju. Patiesībā, es nezināju, ko darīt. Es baidījos no viņas noklusēt šo faktu un baidījos viņai atklāt. Čelsija bija gājusi daudz kam cauri, un es negribēju viņu atkal izbiedēt.- Māt, vai es esmu gatavs.. viņam?

Mamma brīdi apdomājās un uzlika roku man uz pleca,- Ikviens vīrietis ir gatavs, kad viņam piesakās dēls, mīļais. Šos trīs mēnešus nedz tu, nedz Čelsija nemaz par viņu nezinājāt. Laimīgas sagadīšanās pēc, mazais tagad ir pie jums, un jūs abi viņam esat vajadzīgi.

-Izklausās, ka tu sāc pieņemt Čelsiju,- es konstatēju. Māte grasījās kaut ko teikt, bet aprāvās un aizvēra muti,- Es nezinu, vai es varu. Es gribu būt tāds tēvs kāds bija manējais, bet es tāds nebūšu, jo esmu idiots,- es izlaidu rokas cauri matiem,- Es esmu pārbijies, mammu..

-Tu tajā neesi viens, Nael,- māte mani mierināja, un noglāstīja man muguru.- Lai kā man tas nepatiktu, jūs esat man radījuši mazdēlu. Lai kā man tas nepatiktu, tas ir arī mans radinieks, un es viņu jau dievinu, par spīti tam, ka Čelsija tik..

-Māt, ne vārda par manu sievieti. Skaidrs?- es mierīgi noprasīju un iesmējos, kad viņa nobolīja acis,- Tad tu domā, ka man ir viņai jāpasaka?

-Nē, dēls. Tev ir viņai jāparāda.- māte pamācīja,- Iesim pastaigāties. Man vajag vēl ar tevi šo un to pārrunāt,- viņa pārāk vēlīgi ieteicās. Reizē piecēlāmies kājās un es pieķēros ratu rokturim, pirms to spēja izdarīt māte,- Tad tomēr vedīsi pats?

-Man jāsāk aprast,- es sacīju un sāku stumt ratiņus. Gabriela acis sāka vērties ciet un mazais jau īsā laika sprīdī iemiga, pa miegam vērdams ciet un vaļā plaukstiņas.- Viņš ir kā es.

-Tur es tev piekrītu gan. No Čelsijas tur nekā nav,- māte apmierināti piebilda. Es mirkli apstājos un samiedzu acis viņas virzienā,- Kas ir?

-Kāpēc tu tik ļoti viņu neciet?- es nesapratu un atsāku stumt ratiņus,- Ko viņa tev nodarīja?

-Viņa nav tev piemērota,- māte stingri noteica.- Viņa nav mūsu ģimenes vērtē. Pati nākusi no necilas, prastas ģimenes, bez izglītības, bet ar ļoti veiksmīgu talantu un labu ķermeni.

-Viņa nav tikai ķermenis, māt. Tu viņu nepazīsti.

-Es strādāju ar viņu piecus gadus. Tu viņu pazīsti tikai pusotru gadu, Nael.- māte uzstāja, atkal atgūdama savu cieto masku.- Es zinu, ka tev, mīļais, tā meitene patīk, bet..

-Bez “bet”, māt,- šoreiz es viņu pārtraucu,- Paklau, es mēģināju no viņas aiziet, bet liktenis allaž mūs saved kopā. Tagad vairs neesmu tikai es un viņa. Tagad mēs esam ģimene, un tev pār to nav nekādas teikšanas. Tu zini, kādā cieņā mums ir ģimene.-

-Mana mazbērna māte varbūt jebkura sieviete. Atšķirību nemaz nepateiksi,-māte pastāvēja uz savu,- Un ja nu viņa aizskries pie tā Edija? Ja viņa tevi pametīs tāda paša salašņas dēļ kā viņa? Tu paliksi par muļķi dēls..

-Paklau,- man sāka zust pacietība,- Ja tu gribi redzēt mani vai manu dēlu vēl kādreiz dzīvē, sāc cienīt mana bērna māti un manu sievieti. Lūdzu.-

Māte apbrīnā nošūpoja galvu,- Labi. Sarunāts. Bet, precēsi tu viņu tikai pār manu līķi.

-Tu to nenoteiksi,- es atteicu un mēs abi saskatījāmies ar nicinošiem skatieniem. Šķiet, sajūtot nelāgo enerģiju gaisā, mazais to uztvēra un uzreiz pamodās, sākdams raudāt. Izcēlu dēlu no ratiem un pieglaudu sev klāt. Mazais uzreiz pārstāja raudāt un pieglauda galviņu man pie krūtīm un aizvēra acis.- Tu redzēji?- es aizgrābtā balsī vaicāju un nepārstāju šūpot mazo cilvēciņu rokās.

-Tu darīji tieši to pašu, kad tēvs tevi paņēma rokās,- beidzot mātes sejā atplauka patīkamais smaids. Viņas patiesais smaids. Viņai kāds piezvanīja,- Darbs sauc. Endžela ir izsalkusi,- māte noskūpstīja man vaigu un Gabriela pakausi,- Drīzumā tiksimies.- viņa nosolījās un tas izklausījās vairāk kā draudi, nekā kā pozitīva ziņa.

-Nu ko, mazais,- es uzrunāju dēliņu, kas plati nožāvājās un ar rokām ieķērās man kreklā,- Iesim satikt tavu mammīti.- es noteicu un sabučoju dēlu, cieši pieglauzdams viņu sev klāt.- Tu pat nevari iedomāties, cik sasodīti ļoti es jūs abus mīlu. Un negrasos laist vaļā.- es noteicu un devos atpakaļ uz slimnīcu. Nu jau viņai vajadzētu mosties.