http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-24/732250">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Noziegums-ko-neatklat-24/732250
***
Acis miegaini vērās ciet, kad vēstures skolotāja centās ieinteresēt klasi par krustu kariem. Izbrīnīti atskārtu, ka klasē valda vēl neierasts miers un klusums, es nedzirdēju ierasto čalošanu un kņadu, visi sanīkuši atspieda rokas un galvu pret galda virsmu. Telpā bija tik saldi miegaina atmosfēra, ka man pašai bija grūti turēties tai pretī.
Ik pa laikam pierakstīju kādu frāzi un gada skaitli, taču es pati nespēju uztvert nevienu skolotājas vārdu. Es teiktu, ka vainīga ir mūsu nespēja pirmdienās sevi noskaņot darbam, nodalīt darbu no atpūtas, jo Kārlis vēl joprojām smird pēc alkohola un Ieva nav noņēmusi saulesbrilles no acīm jau kopš svētdienas rīta.
Izvilku cigarešu paciņu un izgāju no kabineta. Kājas jau instinktīvi soļoja uz meiteņu tualeti, kurā es plaši atvēru logu un uzsēdos uz palodzes, kamēr aizsmēķēju cigareti.
- Tev ir vēl viena? – Jautāja Marta tikko ienākdama pa durvīm.
Klusēdama es pasniedzu viņai cigareti. Marta nomurmināju klusu atdošu tev vēlāk frāzi un apsēdās man blakus. Viņas mati smaržoja pēc šampūna un zīdaini krita pār pleciem. Meitene rotaļīgi vilka pirkstu caur melnajām cirtām un pūta dūmus laukā pa logu, kamēr centās man īsi izstāstīt savus brīvdienas piedzīvojumus.
Es vairs neklausījos, skatiens klejoja tālumā, taču Marta šķita neievērojam manu nevērīgo klausīšanos. Viņa turpināja stāstīt, kamēr es vēroju mašīnas braucam gar skolu un sapņoju par vietām, kur es šobrīd būtu varējusi atrasties. Attapos tikai tad, kad Marta bija pārtraukusi runāt un tualetē es atrados viena.
Nometu cigareti un izgāju laukā no skolas, prāts nespēja koncentrēties mācībām. Es jutos apdullusi. Staigāju apkārt kā bāls mironis, nespēdama rast sev mieru. Prātā vien jaucās neskaitāmi daudz jautājumi uz kuriem nespēju rast atbildi. Reizēm pat šķita, ka es pati sev sāku šķist sveša.
Nezinādama kur iet, es steidzos uz Melisas dzīvokli. Vēl pāris reizes centos sazvanīt Kasparu, taču velti, viņš necēla klausuli. Ar pēdējās cerības staru, es nospiedu Raidena numuru.
- Kas noticis? – Draugs norūpējies vaicāja.
- Es tikai gribēju noskaidrot, vai tu zini, kur ir Kaspars? Viņš man neceļ klausuli. – Lūdzoši jautāju.
Dzirdēju kādu balsi fonā, kas centās vēl ko Raidenam pateikt pirms viņš man atbild.
- Es šobrīd tieši esmu pie Kaspara. – Dzirdēju kā puisis fonā dusmīgi nopūšās.
- Kur man iet? – Muļķīgi jautāju, atskārzdama, ka nezinu, kur Kaspars dzīvo.
- Mēs tev atbrauksim pakaļ! – Raidens piedāvāja.
