Sakat vai turpināt vai nē. Rakstat komentāros.
Sveiki, mani sauc Anete, man ir 17 gadi, man ir zilas acis, melni, taisni, gari mati, un man ir vidējs augums. Neesmu no tajām garajām un neesmu no tajām īsajām. Kad biju maza man bija prāta noslieces. Mani vecāki pameta bērnu namā, bet tur saprata, ka man nav visi mājās tagad esmu psihiatriskajā klīnikā. Mani te ārstē, visādas šprices redzu katru dienu. Man jau no tajām paliek slikti. Mana palātas biedrene arī ir jukusī, viņa ir mēnessērdzīga, tad kad rādās, kad parādīsies pilnmēness. Viņu ieliek vieninieka kamerā. Vienu pašu. Bija tāds gadījums, kad parādīja nepareizi, kad būs pilnmēness. Viņa nogalināja savu biedreni, no tās nakts viņa neko neatceras. Pat to kā viņa aizgāja gulēt.
-Anete, tu guli ? -Sabrina gribēja pajautāt.
-Jā ! -Nomurmināju, un pagriezos uz otriem sāniem.
-Ā, skaidrs. Piedod, ja es tevi pamodināju. Sabrina aizgāja uz savu gultu un aizmiga, ļoti ātri.
Bet tad kāds attaisīja palātas durvis. Tas bija sargs. Viņš paziņo vai kāds ir atnācis pie slimajām.
-Anete, pie tevis atnācis kāds. -Anete bija cieši iemigusi, bet sargs.. viņš vienmēr neīstajā brīdi, kad sargs gāja man līdzās, viņš aizmirsa aiztaisīt palātas durvis. Šodien tak pilnmēness. Sabrinai tieši uz galda bija palikušas vēl netīrās dakšas ko apkopēja nav savākusi. Anete jau bija klāt viņa caur stiklu ieraudzīja savu māsu. Kura jau pie Anetes jau nebija nākusi 2 gadus.
-Sveika, Anet, piedod, ka tik ilgi. Man bija darīšanas.
-Jā, skaidrs. -Tas mani neinteresēja. Kas par lietu.
-Mhm... ā, jā, paciņa, paciņa ar drēbēm un tavu mīļāko plīša lācīti. -Māsa aizskatījās.
-O, paldies ! Es pēc tam to saņemšu man to sargs atnesīs. Klau tu drīz atgriezīsies ? -Anete uz biezā stikla uzlika plaukstu, māsa ar, Anete vairs neizturēja, un sāka raudāt.
-Piedod, mās ! Bet man jāiet pie ģimenes.
-Jā, atā ! Anete gāja atpakaļ uz palātu un redzēja, kā Sabrina iet ārā no palātas ar dakšu. Acis bija ciet. Anete negribēja, lai kāds cieš viņa skrēja, un netīšām Sabrina viņai iedūra, jo dzirdēja lielos soļus. Viņa nezināja, ka viss vienā naktī mainīsies.
-Au, sāp ! Sabrina... -Es aiz sāpēm nezināju, ko darīt.
-Sabrina ! -Vīrieša skaļā balss tuvojās ar vien tuvāk un tuvāk. Tevi gaida elektriskais krēsls. Rīt viss notiksies.
-Sabrina ... ! Nē ! -Dzirdeju tikai kā māsiņa tuvojās man tuvāk, līdz man viss acu priekšā satumsa...
