Nu ko mani mīļie, esam jau tikuši līdz šīm beigām ... Nesāciet tik raudāt. Nekas varbūt jau šodien likšu savu jauno stāstu. Lūdzu komentējat. Ceru, ka jums patiks
Tas brīdis bija klāt... Es raudāju ļoti stipri, bet tas no priekiem. Es izskatījos ļoti skaisti. Man un Marijai patika. Es ... tās kāzas nav izsakāmas vārdos. Mēs no sākuma braucām uz baznīcu, tur mūs salaulāja. Es Rihardam tajā kleitā likos ļoti seksīga. Es nosarku.
-Vai tu, Anete Junga ņem Rihardu Kadiķi par savu likumīgo vīru ? -Viņš paskatījās uz mani piekārtoja brilles, un man uzdeva jautājumu. Mācītājs mani nobiedēja ar savu skatienu.
-Jā ! -Es droši pateicu.
-Vai tu, Rihard Kadiķi ņem Aneti Jungu par savu likumīgo sievu ? -Viņš arī noskatījās un Rihardu ļoti aizdomīgi.
-Jā, protams, es šo skaisto sievieti ņemu par savu sievu. -Viņš vienmēr izcēlās ar saviem teikumiem, kas mācītājam nepatika.
-Varat apmainīties ar gredzeniem. -Viņš man pirkstā ielika gredzenu ar 4 karātu dimantiņiem, bet man tas bija vienalga galvenais, ka man tagad ir uzticīgs mīlošs vīrs. Es viņam uzliku parastu zelta gredzenu ar iegravējumu ''Es Tevi mīlu !''.
Pēc tam mēs devāmies uz tiltu ar baltu, izpušķotu limuzīnu, un iekšā salonā sēdējām es ar Rihardu, Marija ar savu puisi, un mans tētis. Un par šajām visām detaļām ir tikai jāpasakās RIhardam ar skūpstu, es viņu gribēju skūpstīt līdz..
-Eu, eu, eu pacieties līdz kāzu naktij'. -Es ieskatījos viņam acīs, un pasmaidīju. Mēs limuzīnā visi pārvietojāmies kā traki. Līdz tētis atnāca pie manis blakus man.
-Mīļā, mana ! Tu tomēr apprecējies ! Es tevi apsveicu tā riktīgi. Man tev ir maza dāviņa. Maza, bet tas ir ģimenes lepnums. Tā kā man ir vēzis par kuru tu nezināji. Man ir atlikušas vēl dažas dienas. Tāpēc es tev nododu tev šo kulonu, tas palicis no mūsu nelaiķa mātes. Sargā to ! Tad kad tev piedzims mazulītis, un tad kad tas izaugs liels tu viņam nodod šo. Lai veicas !
-Bet tēt, pag ! Es jau esmu... -Es paskatījos uz tēti un noglaudīju vēderu.
-Vēl viena laime ! Kāds prieks, kāda laime. Apsveicu tevi arī ar to. -Viņš mani apskāv aun devās atpakaļ uz savu vietiņu. Mēs bijām jau klāt, tētis palika mašīnā, lai izbaudītu mazlietiņ mieru.
Rihards mani paņēma rokās, un nesa lēnām pāri tiltam. Man mazliet kutēja, bet tad kad mēs pārgājām pāri tiltam, viņš mani nocēla nost, pārliecinājās vai neviena nav, un tad mani noskūpstīja. Taču tad negaidīti piebrauca mums klāt limuzīns. Mēs nobijāmies. Es un Rihards ielecām limuzīnā, un lēnām devāmies uz viesu namu. Kur pavadījām visu vakaru mūs istabā runājot par mūsu mazo. Viss bija kārtībā.
Taču pēc 3 dienām mans tēvs nomita, mēs no viņa kārtīgi atvadījāmies. Visi raudāja, bet tas jau pagātnē, bet runājot par tagadni man tagad ir superīga meitiņa Madara. Mēs vēl gribam ieplānot vēl vienu bērniņu, bet to mums teiks priekšā laiks.
BEIGAS
Lūdzu komentējat ! Ceru, ka jums patika ! Paldies, ka bijāt kopā ar mani...
