Es ar lielām cerībām gaidīju atpakaļ Mariju, bet es viņu nesagaidīju... Ir jau pulkstens 00;30. Tātad pus viens. Joprojām cerēju, ka viss būs labi. Tad dzirdēju soļus pa gaiteni, tas bija tikai sargs, kurš iegriezās pie manis, lai kaut ko pateiktu.
-Anete Dunga, es pie jums atnācu, lai pateiktu, ka Marijai tagad veic operāciju. Ir vēl sliktāk nekā mums šķiet. Viņu aizveda uztuvāko slimnīcu, lai par viņu parūpētos.
-Kas viņai noticis ? -Es savas izraudātās acis izņēmu no plauksām, un paskatījos uz sargu.
-Viņai lēkmes nodara ļoti sliktu. Viņas veselība ir pasliktinājusies. Marija vēl slimnicā paliks vairākas dienas, nevaru pateikt cik.
-Paldies, ka pateicāt man tagad būs mierīgāka sirds. -Es sameloju, jo man bija vēl lielāks šoks.
Es visu laiku tumšajā stūrītī šūpojos, ar cerību, ka viss būs labi. Tā es aizsēdējos līdz 03;40 plkst. Tad nolēmu likties gultā. Nopūtu sveci, un gulēju ar to pusi, kur gulēja Marija.
-Ak, Marij, kur gan tu esi !? -Ar nepacieību gaidīju rītu, ka tas dos kādas labas ziņas.
No rīta pamodos diezgan ātri, visi vēl gulēja, un tad atcerējos, ka man šodien būs šprice. Es paķēru grāmatu, jo man nebija ko darīt, un gaidīju kad māsiņa atnāks. Bet tad es atcerējos, kādu lietu no Riharda neesmu saplēsusi, kulons
-Ar Dievu ! -Es to kulonu metu pret sienu, un kad to biju iznīcinājusi es sāku priecāties, ka nekas nav palicis no Riharda par piemiņu. Tagad atliek tikai salikt lauskas šortu kabatās, un tās aiznest Rihardam, šodien ir tieši kā viņa maiņa. Es dejoju līdz atnāca māsiņa, es sāku smieties.
-Šprice ! Sveika, Anet ! -Viņa aiztaisīja durvis un sāpīgi iedūra plecā, bet tas nekas. Tev šodien ir divas šprices, un viena tablete, kas jāizdzer, kā arī zivju eļļa, un viens vitamīns. Es tev zāles atstāšu uz galdiņa, bet šprices es tev tagad ieduršu. Abas. Vienu sāpīgu šprici viņa iedūra plecā, un otru vēnā. Tas sāpēja, līdz māsiņa aizgāja prom, un tad ienāca sargs ar...
Lūdzu komentējat. Man ļoti vajag jūsu komentārus. Rakstat, kā patīk ! ! !