Saule, lietus vējš, kaut kā pavilka uz filosofiju....
Saule, lietus vējš, kaut kā pavilka uz filosofiju....
Atmiņa
Ja kādreiz uzvēdīs tāda pat vēsma, kā tagad,
un debesis būs tikpat tīras, kā tagad,
un Saule stāvēs tai pašā vietā, kur tagad,
ezers atcerēsies
šos viņa spogulī šobrīd trīsošos bērzus
… un mani,
kā atspulgu uzpeldējušu no ezera atmiņām.
Un, ja kāds tajā brīdī
raudzīsies ūdenī no pretējā krasta,
mēs ieskatīsimies viens otram acīs cauri laikam.
Labirints
Šķiet, esamība ir labirints —
smalks, bet necaurredzami blīvs,
no tīmekļiem aizaustas pagātnes
un nākotnes, miglā tītas.
Aklumā sakām: haoss,
ceļi nav izdibināmi …
Cik gan dziļi vēl tajā kritīsim,
lai beidzot mums izaugtu spārni?