čau. šodienas daļiņa. izbaudat. (:
Ceturtā nodaļa.
Meli.
- ... tava tēva dēls, - KO?! Kādā sakarā?! Ko Viņš te muld? Man nav ne brāļu, ne pusbrāļu, tikai mazā māsa un dvīne. Es pilnīgā šokā apstājos un gandrīz vai izkliedzu:
- KO?!
- Es tevi pilnīgi saprotu.
- Ko? ... Bet kāpēc? ... Kā? - mamma man būtu pateikusi.
- Pagaidi! Mana mamma taču nav tava mamma, vai ne?
- Nē, Ella, tev ir jāsaprot - es esmu tava tēva dēls, bet ne mātes, māte man ir cita.
- Bet mans tēvs ir miris!
- Jā, bet pirms viņi bija kopā ar tavu mammu, viņš bija kopā ar manu mammu. Tad viņš nomira.
- Bet... Tas nozīmē.. ka.. Tu esi.. mans. Pusbrālis? - es neveikli pajautāju un izplūdu asarās.
- Bet, kas tad tagad ir tavs tēvs?
- Mammas vīrs. Es zinu, Ella, tas ir sarežģīti, bet tu sapratīsi, tici man! - man sāpēja tas ka man patīk mans pusbrālis. Bet es neticēju tam. Un es lauzu savu solījumu - raudāt šī skaistā puiša priekšā. Bet tagad man bija vienalga par to, es domāju par kaut ko citu. Nē, tas nav normāli. Man ir pusbrālis. Māte to nedrīkst uzzināt un to būs ļoti grūti noslēpt no viņas.
Pagāja vairākas dienas. Kādu dienu ejot uz veikalu mammas uzdevumā pamanīju Viņu. Viņš bija kopā ar kādu vīrieti. Nospriedu, ka tas ir viņa tēvs. Labi, jau, labi. Audžutēvs! Es vēl aizvien nespēju samierināties ar patiesību. Tā bija pārāk smaga priekš manis. Aizgāju pie viņiem un uzdevu jautājumu Raivim:
- Klau, vai vari šodien atnākt pie manis? Jāaprunājas, - cerams mana balss nebija pārāk satraukta, lai gan es pati tāda biju. Viņš paskatījās augšup uz tēvu un atteica:
- Jā, labi, būšu pēc 15 minūtēm, - vai man šķita, vai arī viņš bija noraizējies? Vai arī tās bija bailes? Ah, ko nu tur! Skrēju uz mājām, paspēju tikai drēbes sameklēt, kad izdzirdēju klauvējienu. Jēziņ! Tas bija mazāk par 10 minūtēm! Ielaidu Viņu iekša, sasveicinājos, aizgāju pārģērbties. Man vārda tiešākajā nozīmē nebija ko vilkt. Domāju, varbūt uzvilkt svārkus? Tagad tam nebija nekādas nozīmes - Viņš bija mans pusbrālis. Bet vienalga nē - tas nekas ka Viņš ir mans pusbrālis, bet viņš ir gudrs un viņš nemetīs acis uz mani, tapēc izvēlējos svārkus un skaistu blūzi. Mēs gājām uz kafejnīcu.
- Am, man ar tevi ir jārunā, - klusi iesāku, kad iegājām kafejnīcā.
- Es tā arī sapratu, - uz teikuma beigām viņš pieklusa, jo piegājām pie letes. Ātri izdomāju un palūdzu aukstu kolu. Viņš tāpat. Izvēlējāmies galdiņu, kas bija vistālāk no pārējiem un apsēdāmies.
- Nu, par ko tu gribēji parunāt? - Viņa tonis bija rotaļīgs, un mani tas tracināja. Šobrīd lieta ir nopietna.
- Es nejokoju, - atcirtu.
- Es arī ne, - es domāju ka tulīt būs pēdējais piliens. Viņš smaidīja. Un es lēnām sāku kļūt nikna. Klusi nomurmināju līdz 10 un pa to laiku atnesa mums kolu, sāku dzert un atsāku:
- Runa ir par mums visiem, - gandrīz vai noslēpumaini iesāku. Ha!
- Ko? - Viņš nesaprata. Tā arī domāju.
- Par tevi, mani un mūsu vecākiem.
- Un kas ar to? - Viņš tā arī nesaprata.
- Kur tavs prāts palicis?!
- Šeit pat ir. Kas ar mums visiem ir? - kā manīju, Viņš ir sakaitināts. Nervi švaki...
- Tu vēl nesaproti? Tu domā, es tā vienkārši atkal varēšu ieiet mājās un mamma neko nenojautīs? Viņa pat zina kur man ir izaudzis jauns matiņš! -Viņš sāka smieties. Apstulbusi seju skatījos Viņā.
- Par ko te jāsmejas?
- Ahahahahaha, jauns matiņš, hihihaha, - lēnām sāka pagriezties galvas pret mums. Man palika kauns. Izdzēru pēdējo kas palicis manā glāzē, atstāju dzeramnaudu, cik nu man bija, un devos laukā.
- Viss, man pietiek, - nomurmināju pietiekami klusu, lai Viņš sadzirdētu.
- Pagaidi, kur tu ej? - trakā smiešanās momentā pazuda - tā vietā stājās uztraukums un raizes. Es tik ļoti biju ar Viņu apmāta, ka sapratu, kad Viņš ir priecīgs, bēdīgs vai vienkārši satraukts.
Izgāju ārā un sāku skriet. Es ļoti cerēju ka Viņu noskriešu, ļoti. Un manas cerības piepildījās. Jau pēc divām/trim minūtēm Viņš sāka iepalikt, līdz apstājās pa visam. Es biju tikusi tikai līdz mežam, kas nav pārāk tālu. Kādam te sliktas plaušas.
Nebiju piekususi, tapēc liku saviem muskuļiem kustēties un degt ātrāk un ātrāk. Tiku līdz meža vidum. Turpināju skriet. Gribēju, lai mani muskuļi no sāpēm sāk degt. Skrēju ļoti ilgu laiku. Tad man pa seju iesita zars, kuru neredzēju, jo bija aizmiglojušās acis no asaru plūdiem. Apstājos un paskatījos vispakārt. Netālu bija upe, to es dzirdēju, kustējos uz to pusi. Ieraudzīju pietiekami labu koku, kurš stiepjas virs upes, un apsēdos tam blakus. Novilku kurpes un iemērcu kājas svaigajā, dzirkstošajā ūdenī.
