local-stats-pixel fb-conv-api

Noslēpums [3]12

42 0

čau. beidzot es ieliku trešo daļiņu. izabudam. :)

[1] [2]

Trešā nodaļa.

Saruna.

Kā nekā, māte klāt un jautā:

- Meitiņ, kas noticis? - izklausās, ka viņa jau zina kas noticis, tikai tagad mani provocē vai es pateikšu taisnību vai melošu.

- Nekas īpašs, šodien palīdzēju omītei, viņa iedeva man naudu, gājām ar Lilī un Kriku uz veikalu, tad pārmijām naidīgus skatienus ar Simonu un tad es dabūju ar šūpolēm pa ribām. Tīri izdevusies diena, - ar sarkasmu piebildu pēdējos vārdus.

- Ak vai! Atkal ārdijāties? - tipiska māte - zvans 112 pēc katra pušuma...

- Nu, ne gluži, bet to Tu jebkurā gadījumā sauktu par ārdīšanos, mūsu valodā tas skan - jautri un izpreicas, - nedaudz pasmējāmies un gājām uz viesistabu. Viņa sameta gultā spilvenus un aicināja līst iekšā, ieslēdz televizoru un aizgāja uz virtuvi pakaļ šķīvjiem un pusdienām. Kad jau biju pusi notiesājusi, sapratu ka ar mammu šā vai tā būs jārunā par Viņu.

- Mammu? - mazliet bailīgi, bet tomēr uzdrošinājos uzrunāt viņu.

- Jā?

- Es šodien satiku vienu puisi, - tas bija mājiens ko mamma saprata. Viņa pārstāja, tāpat kā es, ēst un pievērsās man.

- Un?

- Tāpēc jau es dabūju ar šūpolēm pa ribām.

- Tā. Es neko nesaprotu, stāsti visu no sākuma, - pff... Nopūtos un sāku visu no sākuma līdz šim brīdim visu stāstīt. Tas aizņēma kādu laiku, un mamma atsāka ēst klausoties manī.

- Nu, un ko tu ar to domā?

- Mammu!

- Beidz mammoties, labāk stāsti kas par lietu, - nopūtos. Lai gan es ar apkārt vārdiem pasaku par ko iet runa, viņa vienalga gribēs dzirdēt visu pa tiešo. No mammas nekad neko nenoslēpt.

- Labi, labi, es tevi tikai āzēju, - smaidot ierunājās mamma, - galvenais esi pati un viss būs kā uz delnas. Tu sapratīsi ko darīt un ko teikt, neuztraucies, - mamma kā jau mamma deva padomus, kuri izklausījās viegli, bet tā nebija vis.

- Mammu, es zinu, bet tas nav nemaz tik viegli! - tā arī beidzās mūsu saruna. Mamma aizgāja mazgāt traukus, bet es uz savu istabu. Es vispār brīnijos, kā mēs uzturam mūsu dzīvokli. Mammai nemaksāja daudz, bet es viņai ar omīti piepalīdzēju.

Pienāca nākamā dienas. No rīta ieskrēju dušā un ātri izmazgāju matus, uzvilku citus šortus, garākus un skaistakus, savādāk, ja uzvilktu, kā Simona, mini-svārkus, tad tiešām varētu padomāt ka esmu pielīdēja un cenšos iepatikties Viņam. Esi tu pati, atkal un atkal es pie sevis atkārtoju. Jau pabrokastoju, un izdzirdēju klauvējienus. Tas bija Viņš. Sasveicinājos un ieaicināju viņu iekšā un vilku `iešļūcenes` kad pēkšņi dzirdēju, ka kāds pasaka `Viņa ir brīnišķīga. Hmm... Viņa nav no tām meitenēm kas kritīsies ceļos ceļos puisim, lai tikai viņu iegūtu` es pagriezos pret mammu, nozibināju acis, pateikdama ka atkal tā balss. Viņa saprata.

Izgājām ārā un es Viņš pajautāja:

- Nu ko, diena ir jauka, uz kurieni vēlies iet?

- Ejam pastiagā pa mežu, aiziesim līdz sliedēm, sen neesmu tur bijusi, - tā gan bija, gan nebija patiesība - jā, es tiešām tur sen neesmu bijusi, bet es arī gribēju garāku ceļu lai parunātos.

- Labi, - kādu brīdi gājām klusēdami. Tas man sāka apnikt.

- Kad tu atvedi mani mājās, tu teici `kaut kā savādāk`. Ko tu ar to domāji?

- Nu... Mans tēvs pameta manu māti un tapēc es pārcēlos uz šejieni, jo visu mūžu es ar to raganu nenodzīvotu, - abi iesmejamies.

- Tad.. tu uz ilgu laiku uz šejieni pārvācies?

- Jā, laikam ka tā.

- Kāda ir tava mīļākā krāsa? - nu jau mēs bijām pie sliedēm un es sāku tiešu valodu, jo zināju, ka te vairāk neviens nevar noklausīties.

- Mani piesaista balta.

- Mani arī, bet vēl man patīk violeta un zaļa. Ziedi? - tagad es jutu, ka Viņš cenšas mani iepazīt. Hmm.. interesanti.

- Hmm..., - apdomājos, - patīk sārtās rozes.

- Ja? Man patīk baltās, - atkal vēlviens smaids veltīts viens otram.

Atkal kādu laiciņu gājām klusēdami. Jutu, ka viņš domā par kaut ko, un domā ļoti stipri. Nu, nopietni. Man kļuva neērti. Tad Viņš ierunājās.

- Klau, es zinu ka ir krietni par agru to teikt, bet tev ir jāzina kaut kas par mani, - skatījos Viņā ar pilnas neizpratnes skatienu. Viņš grib teikt, ka es viņam patīku vai kaut kas tāds? Vai nav pa agru? Šī ir tikai otrā diena kad viņš mani pazīst. Bet varbūt viņš to grib, kā par atlīdzību par vakardienu? Bet vakar nekas nebija, Viņš tikai izpalīdzēja, lai gan s pati varēju tikt galā, tapēc tas neskaitāš, bet kas tad tur slēpjas?

- Es zinu ka Tu mani uzskatīsi par garīgi slimu,b et tevi ir 14, vai ne?

- Jā, bet par ko iet runa?

- Kad tev bija 8 gadi, tev nomira tētis, vai ne? - kā Viņš to zina?! Es nevienam neesmu to teikusi, pat ne Lilī vai Krikai, tikai es un māte to zinājām. Te pēkšņi uzradās kaut kāds svešinieks kas zina par manu pagātni? What the f*ck?

- Am, jā, bet kā, pie velna, tu to zini?!

- Par to neiet runa. Tev ir jāzina kas es esmu. Es esmu ...

42 0 12 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

Tālāk!!! Gribuuu :D

2 0 atbildēt

dvi, bliez tālāk, ir ļoti labi ;D

2 0 atbildēt

Kas viņš ir? KAS VIŅŠ IR???

Tālāk, tālāk, tālāk! Nemoci mani, ieliec nākamo daļu pēc iespējas ĀTRĀK!!!

0 0 atbildēt

varu pateikt tā - runa nekur neiet, runa ir par :P

labāk izlabo;)

0 0 atbildēt