Mēs dzīvojam tumsā.
Neredzot viens otru,mēs nominam citu kājas,
Un nepārtraukti grūstāmies.
Uz priekšu lai tiktu
Savs ceļš, mums ir jālauž ar elkoņiem.
Tik tas tālāk tiks,
Kam spēka ir vairāk.
Taču visi grib tālāk tikt,
Tāpēc vēl stiprāk ir jāgrūstās.
Un vēl ir troksnis,
Mežonīgs, dārdošs troksnis,
Kas aizpilda mūsu telpu.
Lai kāds mani sadzirdētu,
Ir skaļi jo skaļi jākliedz.
Taču tikai tas, kurš viskaļāk kliedz,
Ir vislabāk sadzirdams.
Bet visi taču grib būt sadzirdēti,
Tāpēc ir jākliedz skaļāk.
Tā paiet mūsu dienas mīcoties tumsā un lamājoties.
*
Dienā, kad daži noņems rokas no savām acīm,
Tie ieraudzīs gaismu.
Viņu ir tik maz, kā sveces gaisma tumšā cietoksnī.
Redzīgie ir balsts šai pasaulei.
Cik daudz spēka ir gaismai, ja tā spēj to noturēt.
