Kad pantiņi kladē sakrājušies par šo un to.
Var laika ratā saspraust sprunguļus,
Vienalga, nevar laika gaitu nobremzēt;
Vien vairāk sajutīsim ceļa grubuļus,
Un sāksim procesus šos izvērtēt.
Kā sprunguļotā ritenī mēs spokos
Tam visam līdzi jestri griežamies.
Dažreiz mums dienas paiet jokos,
Kad bezrūpībā jautri tiekamies.
Bet reāli kāds priecājas, kāds viļas,
Un laba pieredze nāk vienmēr grūti
Kā putnēniem, kas no olām šķiļas,
Un pirmie puni ir jau olas čaulā gūti.
Mums veci likumi nu atgūst jaunu spēku,
Kā lielu jaunumu ikviens var lietot tos;
Dzēst rakstu neuzskata vairs par grēku,
Nekas, ja cepumi jau kontā mīnusos.
Tik naivais nelga tic, ka viņa gara darbi
Nu tālā mūžībā un nebūtībā klusi mirst.
- Kads Arhivārs tos visus pievāc skarbi
Tad parāda kā savējos - tev as'ras birst.
Ir lietu daudz, par ko spokos skaļi nerunā,
Un katram pašam jāuzzin šie slēptie knifi;
Jo nezinām, kas še atkal kādam padomā
- Varbūt, būs vēl modernāki bomžu tipi.
Bieži spokos iegriežos un uzinu ko jaunu
No jauniem rakstiem katru mīļu brīd',
Bet atzīšos es sev par ļoti lielu kaunu -
Man spoku radus nav izdevies vēl iepazīt.
Uzzinu, ka esmu es ar Jacky tā kā rados,
Pārssteigums kā migla man no acīm krīt.
Ar izbrīnu no viņa vārdiem tagad vados
Un priecājos, ka spokos arī radiņš mīt.
Bet spokos radu būšana nav brālis darbā,
Te katram pienākumā savā ceļš ir ejams;
To izbaudām mēs jokos, patiesībā skarbā,
Un katra pienesums nav spokiem peļams.
