Ir pagājis kāds laiciņš.
Ir pagājis kāds laiciņš.
Es atceros dienu, kad sāku zaudēt savu dzirdi. Es atceros to divu iemeslu dēļ, kas notika dienu pirms tam — man bija visai sāpīga injekcija pie zobārsta pirms darba un mana meita tika pamesta izvarota atkritumu tvertnē, lai nomirtu aiz universitātes kopmītnēm.
Mēs saņēmām zvanu četros no rīta. Tiekot šādā veidā pamodināts no griezošas skaņas ausīs pilnīgā tumsā, bija uzreiz skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā un tūlīt notiks kaut kas, kas izmainīs dzīvi, un nevienam šādu sajūtu nevajag piedzīvot.
—Baristera kungs? — balss otrā galā teica. —Es ļoti atvainojos, ka zvanu tik vēlu. Tas ir saistīts ar jūsu meitu.
Es nekad neiaizmirsīšu šos vārdus vai arī kādā veidā tie satricināja manu sirdi. Mana meita, mana mazulīte. Es paskatījos uz savu sievu, viņa atskatījās atpakaļ, un viņa saprata.
Visā tajā lietu vākšanas un lidojumu meklēšanas bardakā, lai tiktu ātrāk līdz Emīlijai, es to sākumā pat nemanīju. Es to nemanīju līdz brīdim, kad mēs jau bijām gaisā un Helēna čukstoši lūdzās man blakus , un es to sadzirdēju; augstas frekvences skaņa, kas skanēja manā kreisajā ausī un es to varēju noraksturot tikai kā pīkstēšanu. Atgādināja pīkstienus pie slimnīcas ierīcēm.
Es iebāzu pirkstu ausī un pakustināju nedaudz, lai aizvāktu to skaņu prom, bet tā palika nemainīga un tikpat kaitinoša.
Nonākot atkal uz zemes, mēs uzreiz dzenāmies uz slimnīcu, kur Emīlija bezsamaņā gulēja ar rindu ierīcēm blakus viņas gultai. Esmu tās redzējis neskaitāmas reizes pirmstam un ļoti labi zināju, ko katra dara, bet tieši tajā brīdī tie likās savādi, mehāniski briesmoņi, kas manai meitenei lika izskatīties mazai un trauslai.
Kad mēs sēdējām uz gultas malas un glaudījām Emīlijas matus, un teicām, cik ļoti viņu mīlam, man atmiņā nāca vienīgā iepriekšējā reize, kad viņa bija slimnīcā. Viņai bija seši gadi, varbūt septiņi un bija laiks iet gulēt. Viņa gribēja palikt augšā tāpat kā viņas vecākais brālis, bet es viņai teicu, lai viņa beidz lēkāt pa gultu un lai taisās iet gulēt. Es pagriezu savu muguru tikai uz minūti, neatceros pat kāpēc, un viņa noslīdēja. Asinis tecēja no briesmīgas brūces virs viņas acs, kur viņa bija atsitusies pret galvgali un viņa kliedza.
Pēc tam, kad mēs viņu nomierinājām un dabūjām apskatīt brūci, mēs piekritām, ka viņai vajag šuves. Kamēr Helēna viņu apģērba, es zvanīju uz slimnīcu, kur strādāju par anesteziologu un sarunāju ar vienu no saviem kolēģiem, ka drīz būšu klāt. Helēna palika mājās, kamēr es Emīliju vedu uz slimnīcu.
—Vai tas sāpēs?— Emīlija jautāja no aizmugurējā sēdekļa. Viņa skatījās uz mani caur atpakaļskata spoguli, vienu aci piesedzot ar auduma gabalu.
—Nē es parūpēšos, lai nesāp.
—Kā?— mana mazā meita, vienmēr tik skeptiska.
—Atceries, kā mēs runājām, kā tētis liek cilvēkiem aizmigt?— šis kļuva par tādu kā joku mūsu ģimenē; labāk uzvedies kārtīgi, citādi tētis tevi aizmidzinās... uz mūžiem!
—Jā?
—Dažreiz es lieku tikai daļai no cilvēka aizmigt. Tādā veidā draudzīgie dakteri var viņam palīdzēt un viņš neko nejutīs!
—Tu tā izdarīsi arī man?
—Jā.
—Un paliksi ar mani visu to laiku?
—Protams.
Viņa knapi noraustījās, kad es injicēju anestēziju, un aizmiga pašu šuvju laikā.
Emīlija bija stipra meitene.
Viņa bija stiprāka jauna sieviete.
Pagāja trīs dienas, līdz viņa pamodās. Tajā laikā mana dzirde kreisajā ausī sāka pamazām zust līdz vienīgā lieta, ko es varēju sadzirdēt pilnīgi skaidri, bija augstās frekvences pīkstieni, ko sākumā manīju, kad biju lidmašīnā.
Pīp. Pīp. Pīp.
Bet es par to tad neuztraucos, noteikti ne brīdī, kad manai ģimenei mani vajadzēja visvairāk un es nevienam tos pīkstienus nepieminēju.
Emīlijas atveseļošanās bija ilgs un lēns process. Viņa apgalvoja, ka neatcerās, kas viņai uzbruka un viņa nevarēja neko iesniegt policijā. Viņa bija nerunīga par to, kas bija noticis, pat ar mammu, ar kuru viņa runāja par itin visu. Mana bezbēdīgā, mūžīgi smaidīgā meita bija apsēsta un katru reizi, kad viņa paskatījās uz mani, es redzēju milzīgas sāpes un bailes viņas acīs.
Es nekad neesmu juties tik bezspēcīgs un izsmelts.
Pēc tam, kad viņu izrakstīja no slimnīcas, viņa klusām pameta skolu un pārvācās pie mums atpakaļ un lielāko dienas daļu pavadīja savā istabā.
Visu to laiku mans kurlums un pīkstieni ausī turpinājās.
Pīp. Pīp. Pīp.
Bet es tāpat negāju to pārbaudīt. Nospriedu, ka tas ir iespējams no zobārsta injekcijas un neko īsti tur izdarīt tāpat vairs nevar.
Mana prioritāte šobrīd bija tikai Emīlija un tas, kā viņai palīdzēt. Mēs nozīmējām viņai terapijas, izmeklējāmies visādas ārstēšanas metodes, pilnīgi atdevāmies viņas fiziskās un mentālās veselības uzlabošanai jebkādā iespējamā veidā viņa sev atļautu. Tas aizņēma mēnešus, bet viņa atsāka atkal smaidīt, nakts murgi sāka izgaist un daļu pa daļai mūsu Emīlija sāka atgriezties pie mums.
Mēs tikko kā sākām spriest, vai viņa jau jūtas pietiekami labi, lai atsāktu atkal mācības.
Emīlija atnāca uz slimnīcu, kurā es strādāju, lai ar mani kopīgi paēstu pusdienas. Mēs sēdējām ēdnīcā, šķīvjiem pat nepieskārušies, kamēr runājām par to, ko viņa varētu iet mācīties. Viņa jau bija sākusi runāt par ģenealoģiju un to, ka viņai tas varētu interesēt, kad pēkšņi viņa sastinga un seja nobālēja.
—Viss ir kārtībā?
Es sekoju viņas skatienam vērstu uz ēdnīcas rindu, kur trīs cilvēki gaidīja, lai samaksātu par savu ēdienu, un tad paskatījos atpakaļ uz viņu.
—Man vajag iet,— viņa pēkšņi pateica.
—Kas no-
—Mīlu tevi, tēt.
Viņa, var teikt, izskrēja no ēdnīcas.
Es pagriezos pret tiem trim pie kases. Divus es atpazinu, onkologs un priekšnieks, bet trešo es nezināju. Viņš bija jauns, ap Emīlijas vecumu un viņa līdzība ar priekšnieku lika man domāt, ka viņš varētu būt viņa mazdēls.
Jo ilgāk es uz viņu skatījos, jo skaļāki kļuvi pīkstieini manā ausī.
Pīp. Pīp. Pīp.
Kad es atnācu mājās tajā naktī, Emīlija sēdēja pagalmā skatoties nebūtībā, kamēr suņi skraidīja apkārt. Viņa salēcās, kad es apsēdos viņai blakus.
—Tev viss ir kārtībā? — es jautāju.
—Jā.— Viņa teica.
Klusums, kas mūs nomāca, likās ļoti smags.
—Par šodienu...— es sāku teikt.
—Viktors.— Viņa klusi teica.
Es neko neteicu, baidoties viņu pārtraukt un likt atkal ieslēgties sevī.
—Viņš iet tajā pašā universitātē. Mums kopā bija bioloģija.— likās, ka viņa katru vārdu ar spēku izgrūda no sevis. —Mēs uzzinājām, ka nākam no tās pašas vietas, tāpēc mēs sākām runāt par stundām un to kā tu un viņa vectēvs strādā kopā vienā slimnīcā un tad mēs... mainījāmies ar bildēm un tamlīdzīgi.—
"Un tamlīdzīgi" nepārprotami bija lietas, par kurām neviens tēvs nedomā, ka viņa meita ko tādu dara. Es tikai pamāju.
—Tas viss virzījās uz priekšu pārāk ātri, tāpēc es... es teicu viņam, ka es vienkārši vēlos palikt tikai kā draugi. Viņam tas nepatika. Viņš teica, ka ja es nedarīšu to, ko viņš gribēs, viņš pārsūtīs visiem tās bildes, ko es viņam sūtīju.— viņas balss salūza un viņa novirzījās no manis. —Tas daudzās vietās ir nelegāli, un es teicu, ka es panākšu, ka viņam būs nepatikšas. Viņš palika nikns.
Viktors viņu izvilināja no kluba un piedāvāja aizvest mājās. Kad viņa atteicās, viņš kļuva agresīvs. Viņš aizvilka viņu uz nomaļu vietu un uzbruka viņai.
—Viņš teica, ka ja es kādam to pateikšu, viņš paradīs visiem mūsu sarakstes tā, lai visi notic, ka es pati to gribēju un viņš parūpētos par to, ka tava karjera tiktu sabojāta.— Emīlija sāka raudāt. —Viņa vectēvs ir priekšnieks, viņš to būtu varējis izdarīt!
Es viņu pievilku sev klāt un apskāvu, kamēr viņa raudāja.
Neskatoties uz to, cik ļoti es mēģināju viņu pierunāt vērsties policijā, viņa atteicās.
—Es nevaru, tēt.— viņa teica. —Viņam ir sarakstes un bildes. Neviens man nenoticētu.
Nākamajā dienā, kad es aizgāju uz darbu, es gāju uzreiz uz priekšnieka kabinetu. Es nezināju, ko es domāju darīt vai teikt, es tikai zināju, ka man kaut kas ir jādara. Es knapi pieklauvēju pie durvīm, kad viņš mani iesauca iekšā.
Pirms es kaut ko spēju pateikt, Dr. Gladsons paskatījās un teica, —O, forši, Marta tevi atrada. Es gribēju parunāt par savu mazdēlu, Viktoru. Viņam būs operācija šajā pēcpusdienā, nekas baigi nopietns, bet es gribētu, lai tu esi viņa anesteziologs. Es jau jautātu Teiloram, bet viņš jau ir aizņemts.
Es gandrīz patiecu nē. Es gandrīz izkliedzu, ka viņa nolaidētais mazdēls ir pēdējais mēsls. Es gandrīz pateicu, ka es labāk gribu redzēt viņu beigtu.
Bet, es dziļi ieelpoju un teicu, —Protams.
—Jauki. Tas ir 14.30 ar Dr. Limu.
Kad es pagriezos, lai ietu, pīkstēšana manā kreisajā ausī likās tik skaļa, ka tā bezmazvai pulsēja.
Pīp. Pīp. Pīp.
2.30, kā sarunāts, es jau atrados telpā. Viktors, izskatīgs puisis ar pārliecinošu uzvedību, gulēja man priekšā.
—Sveiks, Viktor.— es teicu.
—Sveiki.
Viņš galīgi nebija nervozs, kas norādīja uz to, ka viņš nezināja, kas es esmu. Tas mani nepārsteidza, reti kad kāds centās noskaidrot anesteziologa vārdu.
—Vai tā ir tava pirmā operācija?
—Nē.
—Tātad tu zini, kā anestēzija strādā?
—Skaitīšana no desmit līdz viens, jā.
—Pareizi.
Es vēl parunāju ar viņu, kamēr sagatavojos darbam, jautājot, kur viņš gāja skolā un par ko viņš studē. Kad pienāca brīdis uzlikt viņam masku un skaitīt, es pajautāju viņam vēl vienu jautājumu.
10
—Man šķiet, ka tu pazīsti manu meitu.
9
—Ja?
8
—Jā, Emīlija.
7
—Ā, jā, tā varētu būt.
6
—Vai viņa tev kādreiz teica, ar ko es nodarbojos?
5
—Varbūt?— viņš sāka kļūt miegains.
4
— Es lieku cilvēkiem aizmigt, Vik.— es čukstēju.
3
—Ah?— viņam kļuva grūti palikt nomodā.
2
—Dažreiz pavisam.
1
Pīkstēšana manā ausī bija īpaši skaļa šobrīd un es lēnām sapratu, ka tā atskanēja. Es paskatījos viņa sirds monitorā, kas nestāvēja pārāk tālu no manis un tā nopīkstēja reizē ar pīkstienu manā ausī.
Pīp. Pīp. Pīp.
Operācija gāja veiksmīgi kādas divdesmit minūtes, līdz Viktoram pēkšņi nokritās asinsspiediens. Ķirurgs sāka riet pavēles, liekot darīt to vai šito, lai stabilizētu puiša stāvokli.
Bet nebija nekas, ko varētu izdarīt.
Anestēzijas pārdozēšana var būt tik briesmīgas, sarežģītas lietas.
Kamēr personāls centās viņu atdzīvināt, visu laiku nemainīgais pīkstienu ritms manā ausī pirmo reizi nomainījās.
Pīp. Pīp. Pīp. Piiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiip.
Viktoru pasludināja par mirušu 15.02.
Kad sirds monitoru atslēdza, pīkstieni manā ausī sāka zust.
Es biju pateicīgs manai slimnīcas maskai tad, kad viņi pārklāja Viktora ķermeni ar baltu pārklāju.
Neviens nevarēja redzēt, ka es smaidu.
***
Paldies, ka izlasīji! Citi raksti manā profilā.