1986. gadā Pīters Deivis bija brīvdienu braucienā Kenijā par godu Viktorijas Universitātes pabeigšanai.
Kad Pīters devās paklaiņot pa apkārtni viņš netīšām uzdūrās jaunam Āfrikas zilonim ,kas bija pacēlis gaisā vienu kāju un ne no vietas nekustējās. Zilonēns izskatījās satraucies, tāpēc Pīters viņam uzmanīgi pienāca klāt.
Viņš nometās uz viena ceļa, apskatīja zilonēna kāju un ieraudzīja palielu skabargu , kas bija iedūrusies zilonim kājā. Ar dažām veiklām kustībām un nazi viņš izņēma ārā skabargu netraumējot pašu kāju. Zilonītis savādi iesvilpās caur savu snuķi un nolika kāju pie zemes. Pīters saprata, ka ir iespējams izglāvis zilonīša dzīvību. Zilonis sāka skatīties Pīterā ar ieintriģētu skatienu un viņš skatījās pretī. Pēc aptuveni piecām minūtēm, kas kā Pīters pats stāsta ilgušas kā vairākas stundas, zilonēns vēlreiz iesvilpās un aiskrēja prom. Pīters nekad šo atgadījumu neaizmirsa.
Pēc divdesmit gadiem, Pīteram jau bija sava ģimene un viņš pastaigājās cauri Čikāgas zoodārzam ar savu dēlu. Kad viņi gāja garām ziloņu aplokam viens zilonis pagriezās pret Pīteru un savādi iesvilpās ar snuķi un skatījās viņam tieši acīs un pacēla vienu kāju. Pīters nebija aizmirsis kas notika Kenijā. Viņam prātā skrēja daudz dažādu domu... Vai tas ir tas pats zilonēns? Vai viņš tiešām mani atceras ? Pīters vairs nespēja apstādināt savu interesi un sapratis ak tas ir tas pats zilonītis, viņš pārkāpa pāri nožogojumam un piegāja klāt pie ziloņa. Viņi abi skatījās viens otram acīs, tā pat kā toreiz.... Un tad zilonis savicināja galvu , ar savu ilkni nogāza Pīteru uz zemes , un tad uzkāpa viņam virsū viņu momentāni nogalinot...
Stāsta morāle ir tāda , ka tas nebija tas pats zilonis un šis stāsts ir priekš tiem , kas visiem sūta "sirdi sildošos" debilos stāstiņus
