Oskars nebeidza man zvanīt. Es nebeidzu viņu ignorēt. Viņš bija to pelnījis, kaut vai uz brīdi.
Es iekāpu autobusā, iekārtojos vecā sēdeklī un sāku domāt. Es nespēju nedomāt par to, kā viņš bija pret mani izturējies.
Tā laikam ir, skola ir kas cits, dzīve - cits.
Katrā mēs uzvedamies savādāk.
Skolā ir vajadzīgs kāds draugs, lai nekristu kaunā par to, ka esi forever alone.
Bet dzīvē Tev draugi jau ir un nav vajadzīgi citi. To es sapratu tikai šodien.
Skola ir skola, kas notiek ārpus tās, vairs neskaitās.
Telefons turpināja vibrēt, es tikai paskatījos , kas tur bija. Oskars bija beidzis zvanīt. Viņš pārgāja uz īsziņām.
‘’- Piedod man, lūdzu, es nezinu , ko Tev teikt , nesaprotu ar ko es tad domāju, piedod, lūdzu.’’ Šī bija viena no vēstulēm.
Padusmošos , padusmošos un beigšu. Vakarā piezvanīšu.
Pienāca mana pietura. Es izkāpu. Es biju tik ļoti iegruzījusies. Vēl joprojām neticēju , ka viņš tā varēja.
Bet ko lai saka? Pagājusi ir tikai nedēļa, kopš esam pazīstami, bet, lai tā būtu.
Es gāju uz mājām, gruzīga. Seja izskatījās pēc nekā, nespēju ļaut vaļu emocijām, ne te , ne tagad.
Es vispirms iegāju Kārļa dzīvoklī, dzirdēju smieklus. Sapratu, ka man šeit vietas nav. Tāpēc devos augšā, tur neviens ar mani nerunās, es ieiešu istabā un emocijām varēs ļaut vaļu. Atvēru durvis . Tur jau stāvēja Imants, runāja ar kādu pa telefonu.
Es viņam nepievērsu uzmanību un iegāju istabā - viņa istabā..
Kaķis uzreiz ienāca istabā un ielēca klēpī. Neciešu kaķus. Uzreiz viņu izņēmu ārā no klēpja. Nebija domas ne uz ko tādu, gribēju pasēdēt un pagruzīties.
Kāds zvanīja – nepazīstams numurs. Es pacēlu varbūt kas svarīgs.
Nepazīstama balss. Man nebija ne mazākās jausmas , kurš bija zvanītājs.
‘’- Sveika, kā Tu jūties?’’ kurš zvana , kuram pieder šī balss?
‘’- Kas zvana?’’ es lēnām un pavisam mierīgi jautāju.
Dzirdēju tikai smieklus.
Ļaunus smieklus.
Es sāku satraukties.
