Visu vakaru kārtīgi smējāmies, bet , tomēr, domas klejoja citur.
‘’- Labi, ziniet, mēs laikam iesim, ir jau vēls, rīt gara diena.’’ Teica Luīze un puiši tik piekrita. Visi gāja ārā un bez apskaušanās neiztikt. Tomēr kādu būšu iepazinusi te. Pat pabrīnījos par to.
‘’- Nu stāsti, kas notika ar Tevi un Oskaru?’’ Ilze ar ziņkārīgām acīm vērās manī.
‘’- Nekas,’‘ protams, sameloju, jo knapi iepazītam cilvēkam nevar visu stāstīt. Mūsdienās ir tā , ka gandrīz nevienam nevar uzticēties,’’ parunājām, noskatījāmies filmu, tad jau jūs nācāt un viņš aizgāja.’’
‘’-NOPIETNI? Tas viss?’’
‘’- Nopietni, labi es iešu gulēt.’’
‘’- Es arī iešu.’’
Es aizgāju uz vannas istabu un izmazgāju zobus, ilgu laiku skatījos spogulī un domāju, visbeidzot sapratu, ka pa ilgu tur atrodos un izgāju ārā. Apģērbos un kā iekritu gultā tā atslēdzos.
Piemodos no aukstas dvakas, bija pavēss, pulkstenis bija pus deviņi, skola sākas deviņos, piegāju pie Ilzes un teicu, ka jau pus deviņi un viņa apmiegojusies izlīda no siltās gultas.
‘’- Brrr, cik te ir auksti!’’ Ievaidējās Ilze.
‘’- Vai ne, es nebūtu piecēlusies , ja nebūtu tāda aukstuma.’’
Tikmēr es paēdu brokastis, iegāju un izmazgāju zobus. Šodien ir diezgan pavēss, apģērbos silti, jo silti. Mēs satuntuļojāmies un devāmies uz skolu. Redzējām, ka neesam vienīgās , kam ir auksti.
‘’- Nu labi, čau, līdz vakaram, Kristiān!’’
‘’- Līdz vakaram , Ilze!’’
Es devos uz kabinetu, kur mums pirmā stunda bija zīmēšana, pie durvīm jau ieraudzīju Oskaru, kas pat nesveicinājās , pat nepaskatījās un turpināja runāt ar kādu meiteni. Nu ja, tā jau es domāju.
Kabinetu atslēdza un mēs visi iegājām iekšā, es apsēdos savā vietā, blakus , nesteidzoties apsēdās Oskars.
‘’- Čau!’’ visai priecīgi teica Oskars.
‘’- Zini, aizmirsīsim to , kas notika vakar, jo tam tāpat nav nākotnes,’’ pasakot šo teikumu, tā beigās ļauni pasmaidīju.
‘’- Es zinu, ka Tu tā nedomā,’’ visai nopietni viņš man atbildēja.
‘’- Ko Tu zini, ko es domāju un ko ne, m?’’ nu jau pavisam skarbi to pateicu.
‘’- Zini ko? Ja Tu negribi, nevajag!’’ visbeidzot arī viņš kļuva skarbs, ‘’ bet tavām zināšanām , Tu man tik tiešām iepatikies.’’
‘’- Tiešām? Man gan tā neliekas, bet kāda starpība vairs.’’ Visu dienu es biju ļoti skumja un ar viņu pat nerunāju.
