Smiekli nerimās , tās sajūtas bija briesmīgas.
‘’ – Esi gatava, kam jaunam? ‘’ jaunam, kam jaunam? Kas notiek?
Viņš nolika klausuli.
Ieraudzīju daudz īsziņu no Oskara.
Man negribējās pat vērt vaļā, bet piespiedu sevi to darīt.
Pagāja diezgan ilgs laiciņš, kamēr pārskatīju tās visas. Bija tuvu pie simts īsziņām, tas mani tiešām pārsteidza. Lai nu kā, es vēlāk piezvanīšu.
Izdomāju, ka aiziešu paēst, varbūt nomierināšos un pie televizora pasēdēšu.
Es pārģērbos, tagad izskatos kā bomzis, bet tas jau tā. Tagad eju lejā pie brāļa.
Pa ceļam satiku Imantu, viņš paskatījās uz mani, tad novērsās, laikam izskats uzdarbojas. Es iegāju iekšā, smiekli nebija rimušies. Es negāju apsveicināties. Gāju tikai pie ledusskapja un tad pie televizora.
Nekas normāls negāja, tas skumdināja vēl vairāk. Atlika iet uz ‘’savu’’ istabu , paņemt datoru un skatīties filmas tajā. Ēdiens tika sakrauts pārpārēm, lai dotos uz istabu.
‘’- Wou,wouu, kur tad Tu sataisījusies? Mans ēdiens?’’ viņam bija žēlīgs skatiens, sapratu, ka tas ir viņa ēdiens,tāpēc aizgāju, noliku visu un devos atpakaļ ar tukšām rokām.
Pietiks, pietiks šis viss.
Gruzīgi, jā, bet ko nu vairs izdarīs?
Apģērbos normāli un devos laukā, uz veikalu. Gribu ēst, brālim žēl ēdiens priekš manis, laikam būs jātērē sava nauda. Nu labi, riebīgais skunkss. Nopirkšu to, kas viņam ļoti garšo un ēdīšu viena pati.
Ellišķīgi foršs atriebības plāns.
Pie veikala ieraudzīju pazīstamu mašīnu.
Robis. Ko ? Viņš man neko neteica, ka būs ? Kas notiek?
Domāju, ka viss būs labi, varēšu parunāt ar viņu , skriet pie viņa, skūpstīt un apskaut, bet tas viss izgaisa.
Ieraudzīju viņu ar kādu meiteni, bija redzams, ka viņi viens ar otru koķetēja. Es gāju viņiem garām, viņš mani ieraudzīja tikai tad, kad biju iegājusi veikalā.
Viņš pieskrēja man klāt.
‘’- Pietiks melot?’’ asaras jau bija saskrējušas acīs, pat īsti nemanīju, kad tās sāka līt.
‘’- Tas nav tas, ko Tu padomāji!’’ viņš mēģināja taisnoties.
‘’-Ko Tu no manis gribi, kas Tev ir padomā?
Viņš apklusa, kaut kas bija noticis.
