local-stats-pixel fb-conv-api

Neparedzamā. <32.>0

124 0

Mēs vēl joprojām blenzām viens uz otru, nesapratām, ko iesākt.

‘’- Esmu Kristiāna, prieks iepazīties!’’ sarokojos ar katru un mēģināju pasmaidīt, bet īsti nesanāca.

Viņi skatījās uz mani ar lielām acīm .

‘’- Ak, tā Kristiāna,’’ Oskara draugs mazliet iesmējās ‘’ esmu Nils, prieks iepazīties!’’

Ko viņš ar to bija domājis – tā Kristiāna, ko Oskars viņiem jau bija pastāstījis?

‘’ Elīna,’’ sniedza roku man gara auguma rudmate. Man nepatīk rudi mati, bet ir cilvēki, kuriem tie piestāv un viņa bija viena no tiem.

‘’- Esmu Liene,’’ blondīne, skaidrs.

Oskars visu to laiku bija klusējis un vērojis mūs. Kāpēc?

‘’- Nu ko, ejam pie manis?’’ ierosināja Oskars. Mēs visi tikai pakratījām galvu, jo sapratām, ka citas izvēles mums nav.

Tālu mums nebija jāiet, nonācām līdz veca tipa dzīvokļu ēkai, kura no ārienes izskatījās ļoti grezna. Nebrīnītos, ja īres maksa , maksātu diezgan daudz.

Visi gāja pa priekšu, jo zināja, kur iet, es – nopakaļus. Viņi smējās, sapratu, ka es šeit neiederos. Tie ir Oskara draugi, ne mani, saprotos tikai ar saviem draugiem.

Mēs iegājām iekšā dzīvoklī, tur viss bija ļoti grezns, nebiju domājusi, ka viņš dzīvo tādos apstākļos. Viņa draugi uzreiz kaut kur aizskrēja. Es paliku. Nesapratu ne kur iet, ne ko darīt.

‘’- Oskar?’’ es nedroši ierunājos. Viņš izskrēja ārā no kādas telpas ar dzērieniem rokā, laikam no virtuves.

‘’- Ak , pareizi,’’ viņa balsī bija manāms rūgtums, it kā nevēlētos, lai es šeit atrastos. Viņš pienāca klāt , paņēma aiz piedurknes un vilka nezināmā virzienā.

Es apstājos.

Viņš nesaprata un mēģināja mani vēl vilkt, bet es tikai nokliedzu – NĒ!

‘’- Kāpēc Tu man zvanīji, kāpēc?’’ es nebiju gaidījusi uz tādu reakciju, bet tā notika.

‘’- Jo Tu esi mana draudzene,’’ viņš pēc neilga laika atbildēja.

‘’- Es redzu kā Tu izturies pret viņiem un mani. Es Tev esmu mēsls, viņi - dārgumu lāde. Zini ko? Es laikam iešu, jo sagādāju Tev vien vienīgas problēmas, pareizi? ‘’ viņš klusēja, es to sapratu kā – Jā. Nedomāju , paņēmu jaku, uzvilku kurpes un izgāju ārā.

Viņš pat mani neapstādināja, tagad es tiešām sapratu, ka tā ir vistīrākā patiesība. Nedomāju, ka tā notiks, bet notika.

Tur vairs neko neizlabos.

Es gāju uz autobusa pieturu, lai brauktu atpakaļ ,tur, kur mani gaidīs vienmēr. Tagad jūtos vēl draņķīgāk nekā pirms tam..

Kāds zvanīja – Oskars.

Pirmo reizi, es viņu ignorēju un neatbildēju.

Sarūgtinājums bija patiesi liels...

124 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000