Beidzot biju tikusi līdz slimnīcai, skrienot gandrīz paklupu. Mani nesatrauca tas, ka visu nakti pavadīšu te, tas man bija jādara. Nesatrauca arī tas, ka rīt mācību stundu laikā varētu iesnausties, rūpēja tikai Roberts. Labi, ka tos noziedzniekus arestēja, vismaz viena rūpe mazāk. Ieskrēju slimnīcā, ātri aizgāju līdz uzņemšanai.
‘’ – Meitenīt , šeit ir slimnīca, ne sporta zāle!’’ gribējās jau viņai pateikt pāris skarbu vārdu, jo nervi man bija tik tiešām čupā. ‘
‘’- Nezinu vai jau ir ievests, vai vēl ved, bet man ir jāzina, vai jau ir ieradies puisis, kurš ir smagi piekauts, bezsamaņā?’’ vārdi pār lūpām nāca ātri un saraustīti.
‘’- Ir, pirmais stāvs , septiņpadsmitā palāta,’’ es biju tik priecīga to uzzinot, ka viņš jau ir šeit ieradies.
‘’- Paldies!’’ ātri izmetu šo frāzi un atkal devos mazā skrējienā, daudz nevajadzēja skriet, uzdūros palātai jau pavisam drīz.
Iemetos iekšā palātā un tur jau viņš gulēja, pavisam mierīgs, pieslēgts pie sistēmas. Mana sirds sažņaudzās. Iekšā bija arī māsiņa.
‘’- Vai viņam vis būs labi? Kad viņš varētu mosties?’’ pašai nemanot , biju saņēmusi māsiņas rokas un stingri turēju.
‘’- Nomierinieties, stāvoklis nav smags, ir daži iekšēji sasitumi, bet būs dzīvotājs,’’ māsiņa pat to sakot pasmaidīja, man no sirds pat akmens novēlās, palika drusku vieglāk ,’’ un nē, nav zināms, kad viņš modīsies,’’ tas mani sarūgtināja, bet biju gatava gaidīt visu nakti un nākošajā dienā, pēc stundām.
Māsiņa izgāja ārā, mēs palikām divi vien, es apsēdos ērtā krēslā, kurš atradās pie gultas.
‘‘- Robi, Robi, Robi , nu lūdzu mosties, lūdzu, Robi!’’ biju nelielā izmisumā, kāpēc viņš nemodās?
Viņa acu plakstiņi sāka raustīties, sapratu , ka tas nozīme , ka viņš možas. Viņš lēnām atvēra acis, manas sajūtas bija neaprakstāmas, pašai nemanot biju jau sākusi birdināt asaras. Tas bija šausmīgi, redzēt viņu šeit , smagi piekautu.
‘’- Kristiāna?’’ viņš mazliet saraustīti un bezspēcīgi sacīja, viņš bija noguris.
‘’- Robert, man prieks , ka Tu piemodies, kā Tu jūties?’’
‘’- Nerunā tik daudz, man.. es jūtos diezgan ciešami, bet nu jau labāk, jo ieraudzīju Tevi man blakus. Beidz, lūdzu, raudāt, Tavas asaras nav neviena vērtas,’’ viņš atkal sāka savus blablabla tekstiņus, bet es pasmaidīju, jo sapratu, ka viņam IR labāk.
‘’- Manas asaras ir Tevis vērtas, ‘’ Roberta reakcija bija tāda, it kā viņš būtu ieraudzījis spoku, līdz ar to, nesapratu, ko es tiku pateikusi.
‘’-Tu te taisies visu nakti pavadīt vai?’’
‘’- Ne tikai nakti, pēc skolas steigšos šurp,’’
‘’- Nevajag, aizej paguli, es esmu jau noguris, sāp arī viss,’’
‘’- Nada, feģja, nada!’’ šo frāzi mēs vienmēr teicām viens otram, ka tā ir kļuvusi par mūsu motivācijas sākumu. Roberts sāka smieties, pasmaidīja un gribēja, ko teikt , bet apklusa.
‘’- Bet Tev vajag pagulēt,’’ Robis sāka taisnoties.
‘’- Vispirms Tu, pēc tam miegs. Kas tie bija par tipiem, Robi?’’ Roberta smaids izzuda, viņš kļuva nopietns.
‘’- Nu jau izbijuša drauga izsitēji, viņš domāja, ka guļu ar viņa meiteni,’’
‘’- Bet Tu taču negulēji?
‘’- Nē taču, man ir vajadzīga tikai viena meitene!’’ un atkal parādījās laimīgais Robis.
Kāds klauvēja pie durvīm, tā bija Ineta, viņa veda iekšā Robja vecākus un brāli, šeit bija visi mūsu draugi, nelaime vieno.
