http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-15/715829
https://www.youtube.com/watch?v=BmErRm-vApI
-Lamatas?- es pavaicāju,- Kādas lamatas?
-Nu, es paredzēju katru tavu gājienu,- Romāns sacīja,- Es zināju, ka tu bēgsi, un tad dosies pie kāda, kas nav ne es, ne Daniels. Tuvākās attiecības, izņemot mūs abus, tev ir ar Ģirtu, tāpēc zināju, ka meklēsi viņu, ja kaut ko atcerēsies. Es negribēju meklēt tieši, tāpēc izlēmu vienkārši nogaidīt. Biju domājis tevi pārtvert pie Ģirta, bet izdomāju, ko labāku. Viņš, būdams labs draugs, vēlējās palīdzēt tev, bet palīdzēja man. Pavisam nejauši.
-Un tagad, kad esmu te, ko tu darīsi?- izaicināju. Manī nebija baiļu, bet gan savāda nejūtība.- Ja jau es esmu tik paredzama un slikta, kā tu saki, tad ko tu tagad taisies iesākt?
-Nezinu,- Romāns godīgi atteica,- Saka, ka labs nāk ar gaidīšanu, un nāks laiks, nāks padoms. Tātad, mazliet jānogaida līdz labam padomam. Tad izlemšu, ko un kā darīt. Kā tevi pārmācīt par to, ko tu izdarīji.
-Neesmu nekāds suns, kas jādresē ar pārmācīšanu,-
-Tā tev šķiet. Labi, esmu pārliecinājies, ka tev patiešām ir amnēzija, bet tas nemaina to, ko zinām mēs.
-Ar to tu domā sevi un Danielu?-
-Tas vairs neskar tikai mani un brāli, tas skan arī..- Romāns pēkšņi aprāvās.- tas skar arī tavus draugus un ģimeni. Pareizi vien bija, ka tevi neviens nemeklēja pēc notikuma. Nevienam tu nebiji vajadzīga.
-Paldies.- es iesmējos,- Tu tagad centies mani aizskart?
-Redz, kur arī tā meitene, kuru mēs pazīstam,- Romāns arī pasmaidīja,- Tā riebīgā, pretīgā draņķe, kas tu biji, tu arī esi. Tikai daudz ko aizmirsusi.
-Lai nu kāda, bet tu mani mīli,- es viņu izaicināju.
-Es tevi ciest nevaru, kāda tur mīlestība,- Romāns nikni atteica,- Es tevi pametu toreiz, jo zināju, ka tā spēšu saglabāt to, kas manī ir, kamēr neesi to sagrāvusi. Man bija viss. Man bija izglītība, darbs, sapņi, viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Bet tev vajadzēja iejaukties manā dzīvē. Visu sarežģīt un izpostīt.-
-Turpini vien mani noniecināt. Man šie vārdi ir kā tukšs gaiss. Mani tie nesaista, jo es vairs neesmu cilvēks, kas biju, un nekad nebūšu. Esmu nolēmusi sākt jaunu dzīvi.-
-Daniels bija mans labākais draugs. Viņš joprojām tāds ir, bet tagad ir citādi, tevis dēļ.
-Izbeidz man pārmest!-
-Zini, kāda ir patiesība? Tu biji katra vīrieša sapnis šajā augstskolā. Tu biji gudra, skaista un iekārojama, ar pašlepnumu kā nevienai citai. Tevī varēja iemīlēties. Tik vienkārši...- Romāns teica,- Katrs vēlējās būt tev blakus, bet tu atstūmi visus, jo biji pārāk iedomīga. Todien tu sēdēja bibliotēkā un kodīji pildspalvu. Tu paskatījies uz mani, un piemiedzi ar aci tā, ka es zvēru, viss manī tika izārdīts. Tu piecēlies un devies prom, uzmezdama man vēlreiz TO skatienu. Es nespēju to izmest no galvas. Biju dzirdējis no puišiem, kāda tu esi, bet pēc tā viena skatiena, man šķita, ka var būt kaut kas citādāks. Un bija. Tu man apsēdies blakus un sāki ar mani runāties. Iepriekš mani neviens gandrīz neievēroja, bet, kad tu man pievērsi uzmanību, visi it kā sāka pamanīt, ka es eksistēju. Man patika domāt par to, kā izskatāmies kopā, un es darīju visu, lai tevi iegūtu sev. Un dabūju,- Romāns nogrozīja galvu,- Es neapzinājos, kas tā par kļūdu. Tu man meloji. Tu gribēji dabūt Danielu, un izmantoji mani. Tevis dēļ es pametu visu un visus, bet tev tas bija vienalga.- Romāna balss aizlūza,- Es biju gatavs uz visu tevis dēļ...
-Un tā nav mīlestība? Kad tu sāki mani ienīst?
-Kad uzzināju, ka tu esi stāvoklī.- Romāns nīgri teica,- Nē, sākumā es biju sajūsmā. Man būs bērns. Tas attaisnotu visas manas cerības, pūliņus, ko centos tevis dēļ. Es taisījos tevi bildināt. Un tad, ģimenes vakariņās, Daniels pasaka, ka tas ir viņa bērns, kuru tu gaidi,- Romāna acis satumsa,- Mans miesīgs brālis. Tu čakarēji mūs abus.... un tad, tad es tevi pametu. Ienīdu. Nicināju. Zināju, ka arī Daniels attapsies, tāpēc izdarīju to pirmais. Tikai pēc tam es uzzināju, ka tu izdarīji abortu, tikko uzzināji, ka mazulis ir mans. Pēc tam Daniela bērnu tu paturēji. Bet, tu reiz padevies man. Tāpēc tu nezini, kurš ir viņas tēvs. Un nekad neuzzināsi, jo tu pie viņas nekad netiksi.
Viņa balss pārgāja fona troksnī. Nu lēnām viss sāka ataust atmiņā. Tas, ka teicu Romānam, ka tas ir viņa bērns. Tas, ka viņš mani pameta, un es aizgāju pie Daniela. Tas, ka Austra ir... mana meita. man ir meita. man ir meita.
-Tu to man stāsti, lai mani iebiedētu,- es sacīju, un centos valdīt asaras,- Tu mani tikai biedē.
-Nē.- Romāns pasmaidīja, redzot savu vārdu rezultātus,- Es tevi brīdinu.
-Ko tu tad darīsi?-
-Izposīšu tavu dzīvi tāpat, kā tu izpostīji manējo,- Romāns piegāja man klāt, liekot manai sirdij sisties ātrāk. Aizvēru acis, gaidīdama sitienu, bet tā vietā viņš noglāstīja man vaigu.- Gluži kā mušmire. Skaista, vilinoša, bet nāvīgi indīga..
-Ko tu taisies darīt?- bijīgi vaicāju.
-Es jau izdarīju,- Romāns apmierināti teica, un izgāja no kabineta, atstādams mani vienu. Telpā sāka vākties cilvēki, un es izsteidzos ārā. Ģirts mani sagaidīja pie skolas, un es ieskrēju viņa apskāvienos. Puisis mani pieglauda sev klāt, un veda uz mašīnu.
beigas vinjai ar romaanu vajadzeetu palikt kop[aa :)
bet tas taa,manas domas :DD