Nekas (15)8

Viss lēnām sāka nostāties savās vietās. Es atcerējos kaut kādas nianses, bet ne visu. Bieži vien notikumi, ko atcerējos, bija bez beigām, tas ir, es tos neatceros līdz galam. Dažas atmiņas bija bez sākuma. Lielākoties tie bija kā uzplaiksnījumi. Kā salūts skaidrās debesīs. Man vairs tas tik ļoti nesāpēja, un es centos būt mierīga, kad ko atcerējos.

Man laika nebija daudz. Palūdzu ārstiem pusstundu miegam, bet tikmēr pārģērbos un domāju, kā tikt prom. Atcerējos par puisi vārdā  Ģirts. Viņš dzīvoja Āgenskalnā, netālu no šejienes, un bija mans labākais draugs. Vismaz tā man šķita. Man nebija laika apdomāties. Man vajadzēja tikt prom. Es zināju, ka Daniels bija tepat. Atcerējos, ka viņa dēļ gribēju izdarīt pašnāvību, tāpēc, kamēr es visu nenoskaidrošu, es viņu sev tuvumā nelaidīšu. Valērija centās mani no abiem pasargāt, kamēr viņi ar mani manipulēja. Abi divi. Sajutos kā muļķe, un nosolījos sev kaut kā Valērijai to atlīdzināt.

Uzvilku mugurā drēbes un paņēmu somu. Man vajadzēja atstāt kaut kādu ziņu par sevi, tāpēc ar asinīm, kas tecēja man pāri sejai uzrakstīju brīdinājumu uz sienas, cerībā, ka tas man aizkavēs laiku. Izkāpu ārā pa logu, un nopriecājos, ka palāta atradās pirmajā stāvā. Lavījos zem logiem, un atradu tuvējo transportu. Iekāpu divdesmit pirmajā autobusā, un pie vadītāja iegādājos biļeti. Apsēdos pašā aizmugurē un centos nomierināt elpošanu. Ģirts. Man jāatrod šis cilvēks. Tikai kā? Kā, pie velna, lai viņu atrodu?

Izkāpu pie Āgenskalna tirgus un instinktīvi devos kādas mājas virzienā. tā šķita pazīstama, un es pieklauvēju pie durvīm. Sakārtoju somu uz pleca, un lūdzos, kaut es nebūtu kļūdījusies. Durvis atvēra puisis, kurš varētu būt tuvu pie divu metru garuma, un uzmeta man neticīgu skatienu.

-Melisa?- viņš vaicāja, un ievilka mani apskāvienā,- Melisa, tā esi tu. Tu atceries? Visu?

-Nē, vēl nē.- es sacīju viņam pāri plecam,- Vai varam parunāties?

-Protams,- Ģirts sacīja un palaida mani pa priekšu,- Man neviena nav mājās, tāpēc... jūties kā mājās.- puisis neveikli teica.- Sasodīts, man tev ir tik daudz jautājumu...

-Pagaidi. Es visu vēl neatceros, un neesmu kondīcijā, lai skaidrotu,- es viņu apturēju un jutu siltu tērcīti tekam pāri vaigam,- Tak jā,- es nolamājos un noslaucīju vaigu,- Vai tev ir dvielis?

-Kas ar tevi?-

-Cietu avārijā, atplēsu šuves. Garš stāsts.-

-Tā ir Melisa, ko es pazīstu,-  Ģirts viegli iesmējās,- Nu tad degu nepacietībā dzirdēt tavus stāstus.

-Pagaidi, pagaidi.- es teicu,- Vispirms, tev man jāpalīdz.

-Jāpalīdz ko?-  Ģirts nesaprata.

-Atgūt manu dzīvi,-es klusi teicu un atvēru somu,- Es tev samaksāšu, ja vajadzēs.

-Pietaupi naudu,- puisis mierinoši teica,- Mēs esam labākie draugi. Es no tevis ne centa neņemšu, un ar prieku palīdzēšu.

-Paldies,- es pasmaidīju un spēru soļus, lai apskautu.- Brālīti...

-Tu atcerējies,- Ģirts iesmējās.- Nu nāc, sāksim domāt plānu.

***

Es nejutos droši. Es nejutos kā es pati. Bet man bija jāsaņemas. Izkāpu no mašīnas, un centos ignorēt skatienus, kas mani pavadīja uz skolu. Ģirts bija man palīdzējis izvēlēties drēbes, kas padarīja mani iekārojamu acīm, kā viņš teica, ka tā ir allaž bijis. Centos nenokārt galvu, un devos tikai tālāk. Man ielenca bariņš jauniešu, bet es pasteidzos, lai tiktu no viņiem prom. Jutu, ka  Ģirts vēl skatās uz mani, un dziļi ievilku elpu. Man tas jāpaveic. Augstskola nav nekas traks. Nav jau nekāda šķīstītava.

Uzkāpu augšup pa kāpnēm un atvēru durvis. man nepieciešamais kabinets bija telpas beigās. Saņēmusies, es pasmaidīju un ar augsti paceltu galvu devos uz priekšu, izbaudot skatienus, kas mani vēroja. Tikko bija iespēja, aizvēru aiz sevis durvis un izņēmu telefonu, ko  Ģirts man bija sagādājis. Atpakaļgaitā apsēdos uz galda un atvēru īsziņu.

“GRIEZIES. ATPAKAĻ. TAGAD.”

-Paskat tik,- balss man aiz muguras apmierināti noņurdēja,- Zaķītis ieskrēja tieši lamatās. Tu esi pārāk paredzama.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-16/715950