http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-13/715684
https://www.youtube.com/watch?v=lIPHyY8229U&index=3&list=RD0OPykM68pEQ
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-13/715684
https://www.youtube.com/watch?v=lIPHyY8229U&index=3&list=RD0OPykM68pEQ
Gaidīšana bija mokoša. Bija pagājušas piecas stundas kopš viņu ieveda palātā. Saķēris galvu paskatījos uz Austru, kura, satinusies manā jakā kā segā rāmi gulēja. Es negribēju bērnu visā iejaukt, bet Romāns vairs nebija manā pusē, tāpēc es meitu paņēmu pie sevis. Apsēdos uz krēsla un iecēlu mazo sev klēpī. Miegā viņa atgādināja savu māti. Tie paši mati, un bedrītes vaigos. Bet acis bija no mūsu puses. Ne es, ne Romāns nezinājām, kurš ir meitenes tēvs. Melisa to noslēpumu paņēma sev līdzi. Ja es nebūtu izdarījis to, ko izdarīju, nekā tāda nebūtu.
-Daniel,- Austra mani uzrunāja,- Daniel, vai mammai viss kārtībā?
-Romāns tev lika mani saukt vārdā?- aizkaitināti vaicāju. Iepriekš Austra mani sauca par tēti, bet tagad laikam brālis skalojis meitenītei smadzenes. Austra pamāja ar galvu un uzlika rociņu uz manējās,- Nedusmojies, tēti. Viss būs labi.
-Kā teiksi, princesīt,- es sacīju un pieglaudu vaigu viņas galvai,- Austriņ, ko tu saki, ja mēs aizbrauktu kaut kur prom? Tu, es un mammīte. Kā agrāk.
-Un Romāns?- bērns vaicāja.- Viņš arī mums jāņem līdzi. Viņš ir mans draugs.
-Protams,- es samelojos, un ļāvu Austrai izstaipīties. Viņa bija tik ļoti pieaugusi. Jau piecu gadu vecumā viņa bija gudrāka par daudziem saviem vienaudžiem. Viņa bija mans lepnums.
-Paskaties, mazā- es norādīju uz dzeltenu galdiņu, ap kuru bija zili krēsli,- Tur tu vari pazīmēt. Nevēlies paēst?
-Nevēlos, paldies,- Austra atteica un aizgāja pie galda. Atgāzos krēslā un izņēmu telefonu no kabatas, lai viņu nofotografētu. Saglabāju attēlu un atvēru īsziņu sadaļu telefonā. Nekā. Tātad Romāns vai nu kaut ko perināja, vai bija atslābis uz brīdi. Piecēlos kājās un devos pie Austras. Mana meita bija uzzīmējusi mūs visus četrus sadevušos rokās un lielu sirdi.
-Tā ir mana sirds,- Austra skaidroja,- Jūs visi tur esat- viņai actiņās parādījās asaras un mazā mani apskāva.- Man gribās pie mammītes, tēti.- viņa raudāja. Uzcēlu viņu sev rokās un glaudīju muguru,- Es zinu, mana mīļā, es zinu. Es arī.
-Kad viņa būs?- Austra vaicāja. Ignorēju viņas jautājumu un apsēdos tur, kur iepriekš.
Bērniem ir viegli novērst uzmanību.- Austra, nopirksi kaut ko garšīgu?
-Labi,- meitenīte piekrita. Iedevu viņai naudu un pavadīju viņu ar skatienu. Kad Austru vairs nemanīju, iegrābos ar pirkstiem matos un aizmiedzu acis. Šobrīd man ļoti prasījās narkotikas. Tikai vienu devu, lai visu aizmirstu. Bet narkotiku dēļ es zaudēju Melisu, un to dēļ es saņēmos, lai Austra nepaliktu viena. Bet man tik ļoti gribējās uz mirkli visu aizmirst..
Pēdējo dienu, kad Melisa bija ar atmiņām es atceros perfekti. Bija Ziemassvētku vakars. Melisa mani gaidīja mājās ar vakariņām un sūtīja mīļas bildes, kuras viņa taisīja ar Austru. Mn gribējās tikt mājās, bet kolēģim bija tikusi deva, un pēc visām šīm nedēļām, kad mēs ar Melisu strīdējāmies par visu, beidzot bija iestājies miers, tā bija kā glābiņš.
-Tā pat var nebūt tava meita,- Kārlis, mans draugs, teica,- Tev vajag atslābināties, vecais.
-Domā?- es prasīju,- Es Melisu pazīstu jau desmit gadus. Viņa to man nenodarītu.
-Nu, nu,- Kārlis šaubījās. Uzmetu skatienu bildei uz galda un paskatījos uz adatu. Tad atrotīju piedurkni, uzliku žņaugu un iedūru sev vēnā, neļaudams sev atturēties. Gandrīz pakritu, bet paspēju ieķerties galdā, lai nenokristu. Tas bija kaifs. Labākais, kas varēja būt. Tālākais bija miglā. Melisa kliedza uz mani, un atdeva Austru kādam citam. Bet man bija vienalga. Es piegāju pie ledusskapja, un sāku taisīt ēst, kamēr dzirdēju viņu raudam. Izlikos to nemanām un apsēdos uz dīvāna, lai attaptos, bet tūlīt pat iemigu.
-Mīļais, es tevi vienmēr mīlēšu. Lai kas notiktu. Es nekad tevi nepametišu,- Melisa sacīja un jutu viņa roku uz savējās,- Bet tev ir kaut kas svarīgāks. Narkotikas. Meitenes.. nevis es un Austra.- viņā atkal sāka raudāt,- Es mīlu tevi, sasodīts, bet tas ir par traku. Es cerēju, ka mēs vienmēr būsim kopā. Bet tu atkal un atkal atgriezies pie tā paša.. Es nespēju vairs izturēt..
-Man pietiek,- es viņai uzkliedzu,- Tūlīt pat vācies prom ar savu mīlestību un bērnu, kas nav mans. Tinies, ja tev kas nepatīk. Nu, skrien!
-Es...- viņa tikai noteica un novērsās. Viņa devās prom, un es atkal aizmigu.
-Rietums?- kāda balss mani atsauca realitātē, liekot atmiņām izšķīst kā stiklam.- Jūs varat doties viņu apraudzīt,- ārsts teica. Austra ielīda man klēpī, turot rokās maisiņu ar konfektēm.
-Viņai paveicās,- ārsts sacīja,- pacentieties viņu nesatraukt.
-Es esmu viņas draugs, un šī ir mūsu meita,- es teicu,- Mēs esam viņai vienīgie tuvie cilvēki.
-Nu labi,- ārsts piekrita,- Varat iet viņu apraudzīt. Domāju, ka pusstunda ir pagājusi, lai viņai iedarbotos zāles.-
-Mēs iesim pie mammītes?- Austra jautāja, ar mirdzošām actiņām. Pamāju ar galvu un devos uz palātu, nespēdams sagaidīt. Austra sen nebija tā smaidījusi. Atvēru palātas durvis un pirmais, ko pamanīju, bija lielais uzraksts uz sienas. Melisas mantu te nebija. Viņa bija aizbēgusi.
-Tēti, ko tas nozīmē?- Austra man jautāja,- Kur ir mammīte?
-Es nezinu,- godīgi atteicu un piegāju pie sienas. Piekāros burtiem un pamanīju, ka tās ir asinis. Vēlreiz atkāpos un satvēru Austras roku. Viņa bija atstājusi ziņu par sevi. Ziņu, kas visu mainīs.
“ES VISU ZINU.”
Sen neesmu rakstījusi nevienu komentu! Bet šis man ir jāuzraksta - tas ir tas, ko gaidīju!