Nekā, ko zaudēt #48

Izgāju caur ieejas durvīm. Smarža manās nāsīs ielauzās, un es sajutu patīkamu rožu smaržu.

Gaju tālāk ar vectēvu pie rokas, līdz nonācām līdz liftam.

Visur dzirdama kņudoņa, runas, čalas. Visi izklausās priecīgi un laimīgi.

Ja vien es tāda būtu.

Mēs iekāpām liftā, pēc vectēva teiktā, uzbraucām uz astoto stāvu, gājām caur baltiem gaiteņiem, līdz nonācām līdz manai istabai.

Abi iegājām tajā iekša un es uzreiz lūdzu, lai aizved līdz gultai, jo esmu ļoti nogurusi.

Ielīdu gultā un apsedzos zem segas, aizvēru acis un laidos miegā.

Nākošajā dienā.

Pamodos līdz ar kāda cilvēka ienākšanu manā istabā.

-Ak dievs, piedodiet, es atkal sajaucu istabas. - kāda uztraukta puiša balss lùdza.

-Am, viss labi.- pasmaidīju un pārmetu kājas pār gultas malu.

Paķēru savas saules brilles un uzliku uz acīm.

Jutu, ka puisis ir vēl te pat un piecēlos kājās,-Un kas tu būtu, jaunais cilvēk?-

-Teilors. Invalīds.-viņš klusi noteica.

-Izabella. Akla. Un, cik saprotu, te visi uzreiz pasaka savas kaites?-iesmējos.

-Jā. Un labākais ir tas, ka neviens neizrāda žēlumu.-

-Jā, tas patiešām ir jauki.. Žēlums ir kaitinoš. Nekam nevajadzīgs, nederīgs. Tad jau labāk vienkārši sēdēt savā istabā un nekur neiet, lai tik neviens uz tevis neskatītos, kā uz bezpalīdzīgi zīdaini, kurš izmests no mājām.-nopūtu.

-Es gan tā neteiktu, citi nemaz tā nedomā..-

-Es vairs nezinu, ko kas ko domā. Jau sen ne.-nopūtu un gāju taisni, līdz ieskrēju Teilorā,-Varèji jau pateikt, ka ieskriešu tevī.-norùcu.

-Un ja man gribējās, lai ieskrien manī? Ko tad tu teiksi?-

-Tu esi pilnīgi stulbs. Kas tad tev par invaliditāti?-

-Esmu bez kājas.-viņš nopūta un pieskārās manai rokai, kuru vien ātri pierāvu pie sevis.

-Labāk neskaries man klāt, mana psihe ir bojāta.-

-No kā?- viņš nesaprašanā vaicāja un tuvojās man klāt.

-No visa, kas man ir apkārt.-


Zinu, neesmu 100 gadus likusi neko, bet nu jam.. Tas jums, ja vēl kko no manis gaidat ;)