Nekā, ko zaudēt #32

Zinu, ilgu laiku neko neliku, bet taisos laboties.. Viss manam mazajam, blondajam mīļumam. Sīkā, mīlu tevi

Pats drausmīgākais no visa šī it tas, ka tu pat nezini, kā tu izskaties. Tu esi skaista vai krople, blonda vai brunete. It kā jau var paprasīt, bet redzēt sevi un dzirdēt ir tik dažādas lietas.

,, Tev ir brūni mati, brūnas acis. Tu pat nevari iedomāties, cik skaista esi..’’ reiz teica vectēvs.

Jā, nevaru iedomāties, jo vairs nezinu, kas ir skaists, kas nē. Vai vispār kādreiz esmu zinājusi?

Es pat divu gadu vecumā knapi runāju, un vienīgā krāsa, ko atceros – rozā, tā krāsa, kura bija uz visām četrām sienām manā istabā.

Bet tagad tās ir melnas, vismaz es ceru, ka tās ir tā nokrāsotas. Tumšas un drūmas – tādas kā mana dzīve.

Bet tagad es sēžu lidmašīnā,satvērusi plaukstu vectēva plaukstā.

Mēs vairs neesam uz zemes un es tikai varu iztēloties debesu krāsu, atcerēties mākoņus un tās zilās debess krāsas. Krāsas, kuras pagaisa vienā dienā, līdz ar tumsu.

Pēc pāris stundām mēs nolaidāmies.

Mēs soļojām caur ļaužu pūli, un es tik sajutu žēl pilnus skatienus viscaur sevī.

Tas sāpēja. Nežēlīgi sāpēja.

Katrs viņu skatiens bija kā dūriens sirdī, kas traucēja iet tālāk, bet es tik un tā gāju tālāk, ar visu rūktumu sirdī.

Mēs iesēdāmies mašīnā, brucām pa ielām.

Zeme ir drūma, debesis melnas kā naktī, zāles vispār vairs nav, bet koki - kaili. Debesīs lido tikai manas domas, un vispār šajā tukšumā es esmu viena.

Mēs apstājiāmies ar lielu grūdienu, kas lika manai sirdij ietrīcēties starujāk.

-Viss kārtībā, Bella..- vectēvs mani mierināja un noglaudīja manu galvu.

Kaut ko nomurkšķēju un pakratīju galvu, - Esam jau klāt?- nedroši ievaicājos.

-Jā,esam gan!- viņš sparīgi iesaucās un atvēra čīkstošās durvis.

Es izkāpu un ieelpoju svaigo gaisu, kas lika manām nāsīm sarauties, jo sen nebiju tikusi pie svaiga gaisa.

-Mēs tevi iepazīstināsim ar taviem bēdu biedriem.- vectēvs noteica un pastūma mani uz priekšu.

Noriju siekalas un paspēru vārgu soli.



Es pat nenojautu, kas mani sagaida priekšā – māja vai pils,bet lai kas tas bija, mana sirds sāka dauzīties kā negudra, it kā zinātu, kas mani sagaida aiz dažiem maniem spertiem soļiem.