local-stats-pixel fb-conv-api

Nekā, ko zaudēt #212

233 0

-Vai mans vectēvs ir savā istabā?-ievaicājos.

-Jā, viņš jau gaida tevi.-māsiņa noteica un uzlika savas rokas uz maniem pleciem,-Es tevi pavadīšu.-

-Nav vajadzības.-vārgi pasmaidīju un nokratīju viņas rokas no saviem pleciem.

-Kā vēlies, Izabel.-sieviete noteica un atvēra manas istabas durvis.

-Paldies!-pateicos un, pieturēdamās pie sienas, izgāju no telpas. Devos pa gaiteni līdz trešajām durvīm un vārgi pie tām pieklauvēju,-Vectēv?-

-Jā, Belluc, nāc tik iekšā.-vecīts jautrā balsī noteica un panāca man pretī.

Viņš aplika manas rokas ap gurniem un iesēdināja krēslā pie galda.

-Vai maz atceries, kā te viss izskatās?-viņš nopūta.

-Es atceros to, kā tu izskatījies pirms 15 gadiem, vectēv.-iesmējos un uzliku rokas uz galda malas,-Mums tiešām ir jābrauc?-ievaicājos.

-Jā, un tu nedrīksti iebilst. Tur tu iepazīsi tādus pašus cilvēciņus kā tu.-viņš noteica un pienāca pie manis. Viņa soļi skanēja pa visu telpu, kas vienmēr man izraisīja šermuļus.

-Nu, labi.- nopūtu un uzliku savu plaukstu uz viņa plausktas,-Tad vismaz māsiņa nebūs velti centusies, krāmējot man somu.-

-Tas gan.-viņš iesmējās un paberzēja manus plecus,-Man tevis žēl.-viņš klusu nočukstēja un izgāja no telpas, atstājot mani vienu.

Viņš vienmēr mani žēloja, jo zināja, ka var man palīdzēt, bet bija par vēlu. Viņam visu paziņoja par vēlu. Protams, viņš uzskata, ka tas viss bija speciāli sataisīts - gan avārīja, gan mans aklums, gan nepaziņošana. Bet ko tur nu vairs. Ir jau pagājuši 15 gadi, kurus man neviens neatgriezīs. Nekad.

Piecēlos kājās un ar plaukstu sataustīju bufeti, pieturējos pie tās un izgāju no vectēva istabas.

Pa gaiteni ejot, nonācu pie trepēm.

Uzliku pēdu uz viena pakāpiena, otru uz nākošā, trešā palika gaisā.

Es noripoju pa kāpnēm.

Pamodos slimnīcā.

Atvēru acis - tur mana pazīstamā tumsa.

Sajutu nepatīkamu vēsumu uz ķermeņa un apsedzos.

-Vai, es jūs pamodināju?-kāda vīrieša balss ierunājās.

-Nē. Am, es esmu slimnīcā?-ievaicājos.

-Jā, jūs nokritāt pa kāpnēm, tā kā vajadzēja jūs nogādāt..-

-Zinu, esmu smags gadījums. Nekas neparasts.-nopūtu un aizvēru acis,-Varat man padod man saulesbrilles? Es zinu, mans vectēvs būs tās nogādājis šeit.

-Jā, protams!-vīrietis noteica un ielika manās plaukstās brilles.

-Pateicos. Am, es gribēju jums pavaicāt, cik dienas es gulēju?-

-Šoreiz tikai vienu.-vīrietis noteica un uzlika savu rupjo roku uz manas plaukstas,-Jūs esat tik skaista!-

Izrāvu roku no viņa plaukstas.

-Nebaidies, meitēn. Es tev pāri nedarīšu.-vīrietis iesmējās un ar plaukstu noglāstīja manu vaigu.


Turpināt? ;)

233 0 12 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000
Jā, protams, turpini.
2 0 atbildēt
Obligāti turpini! Tev vnk ir jāturpina nevis jājautā vai tev turpināt!
2 0 atbildēt
Tad redzēs emotion
0 0 atbildēt
Nu, atvaino, ka ar pirmo daļu tevi jau neaizrāvu. -_- Bet man jau ir viss stāsts izdomāts, tā kā, tavs komentārs neko neizsaka emotion
0 0 atbildēt

Kad nākamā, zač? emotion

0 0 atbildēt