Neizsapņotais skūpsts #212

Tātad, nākamo daļu sagaidīsiet ne ātrāk kā 7dien.. Jo ir jābrauc tusēt un tā ;D #just kiding. Man vnk ir klases vakars un jābrauc uz laukiem ;)



-Celies!- kāds kliedza un kratīja mani,- Sem, viņai jau vajadzēja atjēgties.-

-Ar kratīšanu tu neko nepanāksi!-kāda meitene noteica.

Es ieelpoju gaisu un atvēru acis. Es nesapratu, kur atrados, bet sapratu vienu - es neesmu mirusi.

Mans acu skatiens bija piekalts baltajiem griestiem.

-Tomasa istaba!- nodomāju un atkal aprauti ievilku elpu.

-Marij!- meitene noteica un viņas sejas siluets parādījās manu acu priekšā - Amanda.

Es vairs nevarēju ieelpot gaisu un sāku rīstīties.

-Iedodiet viņai skābekļa masku!- Amanda izkliedza un saspieda manas rokas,-Turies meitēn!-

Man uz sejas uzlika skābekļa masku. Pirmajā sekundē ierāvu plaušās gaisu un normalizēju savu elpošanu.

Atkal aizvēru acis.

-Marij, vai tu mūs dzirdi?-Sems vaicāja.

Vāji pamāju ar galvu, bet neatvēru acis.

-Vai tev reibst galva?-Amanda vaicāja.

-Nē!-kverkšķinot atbildēju.

-Tev drīz būs labāk! Turies!- Amanda noteica un paberzēja manas rokas, tā mani mierinot.

Pakratīju galvu un lēnām atvēru acis.

-Kāpēc es neesmu mirusi?- vārgi vaicāju.

-Tomass to nevarēja pieļaut!-Sems noteica un nolieca galvu.

-Un tagad tevis dēļ ir sazin kur!-Augusts ienāca istabā un rupji noteica.

-August!-Sems dusmīgi norūca.

-It kā tā nebūtu taisnība!-viņš noteica un iesēdās dīvānā, kurš atradās pie blakus sienas.

-Jauniņais!- kāds gaitenī izkliedza un visi izskrēja no istabas, izņemot mani un Augustu.

Viņa acis vērās manī, tās bija naida pilnas. Pār manu ķermeni pārskrēja trīsas.

-Tu esi tāda muļķe!- viņš noteica un piecēlās kājās.

Viņš lēniemsoļiem devās pie manis, un mani tas biedēja vēl vairāk.

Noriju kamolu un ieskatījos puiša skaistajā sejā. Jā, skaistajā! Viņš nebija līdzīgs savam brālim, bet tik un tā viņš bija visai izskatīgs.

-Par ko tu domā!- pārmetu sev un novērsos no puiša.

-Kauns, ja?- puisis izsmejoši ievaicājās.

-Nē,-pagriezos pret puisi,- vienkārši... Es nezinu.-

-Ko tu nezini?- viņš iesēdās gultā man blakus.

-Es neko nezinu..- atkārtoju vārdus, kurus teicu Tomasam, tikai daudzreiz klusāk un mierīgāk.

-Tam ir tā jābūt.. Laikam!- viņš noteica un iesmējās.

-Kur ir Tomass?- nedroši ievaicājos.

-Prom.. Un es nezinu vai viņš atgriezīsies..- viņs nolieca galvu un klusi atbildēja.

-Kāpēc esmu šeit?-

-Tu gulēji komā, nejau dēļ tām vēnām, bet mēs tevi tajā ieguldījām.-

-Skaidrs, un cik es ilgi tādā stadījā atrados?-mierīgi vaicāju, kaut iekšēji visa trīcēju un neko nesapratu.

-Nu, es īsti nezinu, bet pēc trim dienām ir Ziemassvētki.- viņš noteica un iesmējās.

-Es gulēju komā pus otru mēnesi?- skaļi un pārmetoši vaicāju.

-Tas ir tavas pašas labā!- puisis skaļi atbidlēja un piecēlās kājās.

-Man būtu labi, ja jūs man ļautu nomirt...-noteicu un aizvēru acis.