Izejot ārā saule mani apžilbināja. Devos uz mazdārziņu rajonu, kurš neatradās pārāk tālu no manām jaunajām mājām. Aizejot tur, sapratu, ka laikam vajadzēs nākt pa nakti. Gandrīz visos dārziņos pa kādai tantiņai rakās. Dibeni tik gaisā spīdēja. Izmetu nelielu līkumu starp dārziem, lai noskatītu potenciālu vietu, kur varētu kaut ko atrast. Ieraudzīju galīgi nekoptu, nelielu dārziņu ar noskrandušu šķūnīti. Stāvēju un štukoju, diez kas tur varētu būt iekšā tajā šķūnītī. Kāda tantiņa tieši gāja garām un ieraudzīja, ka es tur stāvu un skatos. Protams, kā jau veci cilvēki mēdz darīt, uzrunāja mani.
-Sveiki.- Viņa uzsmaidīja man.
-Labdien!- Pasmaidīju pretī.
Viņa izskatījās mazliet izbiedēta no mana skata, bet turpināja runāt.
-Vai jūs vēlaties šeit īrēt dārziņu? Šis it kā ir uz izīrēšanu, bet neviens viņu tā īsti nevēlas. Viņš jau trīs gadus stāv nekopts, kopš īpašniece pakārās. Ziniet, tur tajā šķūnītī. Cilvēki stāsta, ka te pa nakti spokojoties. Aizbiedē visus potenciālos īrniekus. Pat pašas bērni atteicās no šī dārza. Kopš līķa aizvākšanas neviens nav pat kāju spēris aiz žoga. Apkaimes kaķi uz šķūnīti mēdz doties un neatgriezties, laikam viņi tur iet mirt.- Viņa aizrautīgi stāstīja, pilnīgi acis spīdēja.
-Skaidrs, paldies par informācīju. Es vēl padomāšu vai īrēt vai nē.- Paspēlēju līdzi.
-Ja jūs izdomājat tomēr ņemt šo dārziņu, informācīju varat atrast pie mazdārziņu kooperatīva vadītājas. Viņa dzīvo tur tālāk, redziet to māju ar sarkano jumtu? Tur! Eleonora viņai vārds. Zariņas kundze.- Viņa ar pirkstu rādīja uz pilsētas pusi aiz dārziņu teritorijas.
-Skaidrs, liels paldies. Es nu došos.- Atsveicinājos no viņas un fiksi devos prom.
Nogāju gar vēl dažiem dārziņiem, noskatījos, bet neko īpašu neieraudzīju, kas piesaistītu uzmanību. Apsvēru domu atgriezties pa nakti uz pamesto dārziņu, lai arī tādi stāsti mani vienmēr ir biedējuši. Kaut gan, kas tur varētu būt tik briesmīgs? Pats jau nebiju nekāda pasaka. Necilvēks. Ja tur spokojās, tad tam spokam vajadzētu no manis baidīties.
Izejot no dārziņu teritorijas izdomāju pastaigāt nedaudz pa pilsētu, varbūt sanāks atrast saulesbrilles. Nežēlīgi spieda acīs saule. Pa ceļam man piesējās suns. Nu ne gluži piesējās, bet pienāca, apostīja mani, pavicināja asti un izdomāja, ka tagad nāks man līdzi. Tā kā man suņi patīk, izdomāju atļaut viņam man sekot. Prom jau nedzīšu, mīļš sunīts. Izskatās kopts un draudzīgs arī ir, laikam kādam pamucis. Izskatījās pēc kaut kāda borderkollija miksējuma. Maza auguma, ar garu spalvu, melnbalts. Nosaucu viņu par Kolu. Pilsētā bija iebraucis krāmu tirdziņš, tieši kā priekš manis, ko pakrāmēt kaut ko kabatās. Protams, man bija slikta sirdsapziņa zogot, bet nu... tāds es biju. Gribēju, zagu. Pie kāda galdiņa ieraudzīju brilles. Saulesbrilles. Tieši tas, ko es meklēju. Piegāju apskatīt tās tuvāk.
-Vēlaties saulesbrilles?- Pārdevējs pajautāja
-Jā..- Nepaceļot acis atbildēju.
-Viens pāris maksā 3 eiro. Ņemot divas maksā tikai 5 eiro.-
Es pacēlu galvu, un paskatījos viņam acīs. Sāku domāt, kā viņam novērst uzmanību, jo man taču nav ne kapeikas pie dvēseles.
-Eu, vecīt.. kas tev ar acīm?- Viņš ar nelielu riebumu sejā jautāja.
-Nekas.. uz redzēšanos..- Pagriezos un aizgāju prom no viņa redzesloka.
Jutos stulbi. Kauna sajūta? Laikam, kas tad cits. Nepatīk, kad uz mani tā skatās. Kols skatījās man acīs, bet viņam nebija iebildumu. Viņš luncināja asti. Viņam bija pilnīgi pie kājas, kādā krāsā man acis. Es pieliecos viņu paglaudīt, kad man aiz muguras kāds ierunājās. Tas bija tas pats pārdevējs.
-Hei, paklau, piedodiet, ka es tā pajautāju, tas bija rupji. Nekad vēl nebiju redzējis ko tādu..- Viņš atvainojās man.
-Nekas traks, es pats nekad neko tādu nebiju redzējis. Pat nezinu kāpēc tās ir sarkanas..- Mākslīgi pasmējos.
-Ārsti arī nemāk pateikt?-
-Nevaru atļauties iet pie ārsta. Man pašlaik ir 3 centi kabatā. Es guļu uz piemīzta matrača pamestā ēkā bez logiem. Ārstiem par tādiem cilvēkiem ir nospļauties..-
-Piedodiet..- Viņš līdzjūtīgi noteica. -Pagaidiet, tulīt būšu atpakaļ.-
Pārdevējs aizskrēja. Nodomāju fiksi tīties prom, negribu ar viņu turpināt sarunu. Bet viņš bija atpakaļ ātrāk par vēju.
-Še!- Viņš pastiepa man pretī saulesbriļļu pāri.
-Man ir 3 centi.- Es viņam atkārtoju.
-Jums paveicās, šīm brillēm ir atlaide. Tās maksā tikai 3 centi, tikai šodien, tikai jums.-
Man trūka vārdi. Viņš stāvēja un smaidīja. Tomēr labi cilvēki vēl pastāv. Iebāzu roku kabatā, izvilku savus 3 centus un ar smaidu pasniedzu tos viņam.
-Paldies!-
-Lūdzu. Un lai jums veicās!- Viņš iedeva man saulesbrilles, paspieda man roku un devās atpakaļ uz savu stendu.
Apskatot saulesbrilles, sapratu, ka tās pat ir vienas no krutākajām kuras bija atrodamas uz tā galda. Pēc skata arī gandrīz jaunas. Uzliku tās uz acīm. Uzreizi palika tik labi. Varēju beidzot vairs nežmiegt acis ciet un arī cilvēki vairs tik traki neblenzīs.
Ejot atpakaļ uz savu “mitekli” Kols man vēljoprojām sekoja. Biju domājis, ka viņš ar laiku izdomās iet mājās, bet laikam es viņam pārāk patīku. Pirms apsēdos uz matrača, paņēmu segu, salocīju to un noliku to matracim blakus.
-Tā tagad būs tava gulta.- Teicu Kolam paglaudot viņu.
Viņš pavicināja asti un apgūlās uz tās. Viņš mani saprata. Viņš bija vienīgais, kurš mani saprata. Vienīgais draugs. Man bija tiešām prieks, ka man uzradās kompanjons.
