Mani acu baltumi bija sarkani, gandrīz visi asinsvadiņi bija plīsuši. Ādas krāsa man bija bālāka kā jebkad. Varētu padomāt, ka nekad nebiju redzējis saules gaismu. Es pamanīju, ka man sāk sirmot mati, dažas šķipsnas tik varēja manīt, bet es vēl biju jauns, tā vismaz man likās. Varbūt neveselīgais dzīvesveids, neēšana un stress ir mani paķēris pa riktīgam. Tas bija vienīgais izskaidrojums. Uz brīdi iešāvās prātā doma, ka varbūt jāsameklē kaut kur palīdzība, mentāla un fiziska.
Manu domu pārtrauca kāda balss.
-Tev viss kārtībā vecīt?- Kāds noskrandis vīrs garā mētelī lūkojās man acīs neizpratnē.
-Jā, jā, viss kārtībā, esmu vienkārši noguris..- Tā neveikli noteicu, novēršot acu skatienu.
Vīrs noraustīja plecus, pagriezās un jau taisījās iet prom, kad pēkšņi pagriezās atpakaļ un izvilka no mēteļa kabatas šokolādes batoniņu.
-Še, uzēd kaut ko.- Viņš to iegrūda man rokās un ejot prom novēlēja labu apetīti.
Es stāvēju kā idiots, skatījos uz to batoniņu vienaldzīgi. 11 dienas. Nebiju ēdis 11 dienas un mani tas batoniņš pat neuzrunāja. Es aizgāju apsēsties uz sava matrača, noliku batoniņu sev priekšā un skatījos uz to. Atsaucu atmiņā saldo šokolādes garšu, karameli, kas kūst uz mēles.. bet.. nekā. Nulle emocijas. Pat siekalas nesaskrēja mutē. Nolēmu attaisīt to, varbūt smarža mani spēs iekārdināt. Ak saldā karameles un šokolādes smarža. Kā man agrāk tā patika. Es izņēmu batoniņu no iepakojuma un pieliku to tuvāk pie deguna. Ievilku dziļu elpu. Smaržoja. Jā. Gribējās? Nē. Kārdināja? Nē. Nu nemaz. Pārlauzu to uz pusēm, domāju, ka varbūt tas vizuālais sakārdinās. Pārlūza šokolādes glazūra, karamele nostiepās starp abām pusītēm. Smaržoja.. skaisti. Gribējās? Vēljoprojām nē. Kārdināja? Pat ne mazliet. Vienīgais, ko es varēju iedomāties, bija, ka esmu apslimis un vienkārši nav apetītes. Bet es nejutos slims. Es jutos normāli. Nekas nesāpēja, temperatūra nebija. Neko negribējās.
Nakti es negulēju. Tā arī nosēdēju stulbi blenzdams uz šokolādīti, kas nu jau mētājās uz grīdas. Mēnessgaismā vēroju kā skudras, viena pēc otras, atrod ceļu pie tās. 12. dienas rīts. Sēdēju kā nohipnotizēts. Pat nemanīju, ka vīrs, kurš iedeva šokolādīti, bija atnācis atkal. Piefiksēju viņu tikai tad, kad viņš izdvesa nesaprotamu skaņu un aizgāja prom. Laikam bija apvainojies, ka izniekoju viņa doto batoniņu. Teorētiski, tas jau vēl bija ēdams. Mazliet skudras apkošļājušas, bet kas par to? Es to pacēlu un iekodos tajā, tīri aiz sliktās sirdsapziņas. Tas bija garšīgs. Bet es to nevēlējos. Es košļāju.. un košļāju. Negribējās pat norīt, bet piespiedu sevi to izdarīt. Nepagāja ne brīdis pēc kumosa norīšanas, kā iesāpējās kuņģis. Pamatīgs krampis. Tāda sajūta, ka kāds ar fleksi ārdās tur iekšā. Man palika nelabi. Es pieskrēju pie telpas stūra un izvēmos. Skaists skats. Tiklīdz šokolāde bija laukā no mana vēdera, tā sāpes pārgāja. Protams pirmā rīcība bija apskatīties uz iepakojuma termiņu, varbūt bija beidzies. Bet nē. Visticamāk, ka biju vienkārši slims. Varbūt vēzis? Kas to lai zin. Mazlietiņ uztraucos, bet pēc brīža jau mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Es atkal apsēdos uz sava matrača, nodomāju, varbūt jāpaguļ mazliet. Es atgūlos. Un gulēju tur ilgi, bet nekādīgi nevarēju aizmigt. Nevarēju un viss. Nenāca man miegs. Nosmējos pie sevis, ka nu jau laikam tiešām mirstu, vai arī esmu kaut kāds supermens. Protams cerēju vairāk, ka mirstu. Ja es būtu pārcilvēks, kuram nevajag ne ēst, ne gulēt, tad visticamāk arī būtu diezgan sasodīti gara dzīve. To es nevēlējos. Man vairs nebija dēļ kā dzīvot. Viss bija pieriebies. Neko nevēlējos. Gribēju vienkārši aizvērt acis un aiziet mūžībā. Bet kā lai to pie velna izdara, ja nenāk miegs? Gulēju kā sanarkojies, blenžot griestos ar savām asiņainajām acīm izbolītām. Skaitīju plaisas uz griestiem. Tās bija daudz, sāku cerēt, ka iebruks griesti un nospiedīs mani. Es tur nogulēju ilgi. Manīju, ka citi bezpajumtnieki ik pa laikam palūkojās manā “guļamistabā” vai es tur vispār esmu, viens pat bij ienācis un pabakstījis mani ar zaru, domājot, ka esmu beigts. Norūcu uz viņu, lai lasās un lai neviens te nenāk. Rietēja saule. Lēca saule. Rietēja tā un atkal lēca. Skaitīju līdzi. Negulēju ne sekundi. Pārdomāju visu, ko esmu darījis. Nožēloju, ka izpostīju sev dzīvi. Bet neko vairs nevarēju mainīt. Bez tam, man pašam no sevis bij nedaudz bail. Kur ir redzēts cilvēks, kurš neēd, nedzer ūdeni, neguļ, bet funkcionē pilnīgi normāli visā citā jomā. Iestājās 17. dienas rīts, izdomāju, ka laikam jāpieceļas, jo sāka sāpēt visas maliņas. Nebija jau man Dormeo matracis. Prasts PSRS laiku atsperu matracis ar pelējumu vienā galā un veciem urīna pleķiem pa vidu. Es izstaipījos un izkrakšķināju kauliņus. Devos laukā no ēkas, paelpot svaigu gaisu un varbūt kaut ko, kaut kur atrast priekš savas “guļamistabas” jeb “matračtelpas”. Ejot laukā no ēkas sanāca noiet gar lielu telpu. Tajā vienmēr kāds bija. Četri vīri deva pudeli pa riņķi ap “uztaisi pats” galdiņu no ķieģeļiem un dēļiem. Viens no viņiem ieraudzīja mani un apklusināja pārējos. Tie blenza uz mani. Neko neteica. Vienkārši blenza. Jutos kā vidusskolā, kad vienu rītu ierados klasē ar zilu aci. Apmēram tādi paši skatieni bija toreiz maniem klasesbiedriem.
-Beidziet blenzt..- Viens no viņiem iečukstējās pārējiem.
Es vienkārši stāvēju pie durvju ailes un blenzu viņiem pretī.
-Viņš tevi nogalinās pa miegam!- Otrs iečukstējās blakussēdētājam iebakstot sānā un pasmejoties.
Viņi mani uzskatīja par kaut kādu slepkavu- maniaku. Es iesmējos un plati uzsmaidīju viņiem. Speciāli izspiedu visplatāko un baisāko smaidu kādu vien varu. Viņu sejas pārņēma šausmas un vīrs kuram bija pudele rokā tajā brīdī, fiksi iemalkoja no tās aizspiežot ciet acis. Es apgriezos uz papēža un svilpodams gāju uz izejas pusi. Ja reiz man nebij vairs ko zaudēt, izdomāju, kāpēc gan nepabiedēt viņus. Varbūt kāds no viņiem mani aiz bailēm nomušīs. Gribēju jau nodomāt “nomušīs pa miegam”, bet tas kaut kā nesanāks, jo acīm redzot pat miega rūķītis man ir uzlicis mīksto.
