Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
20

Nelielas izmaiņas. Lai jums būtu vieglāk lasīt un man vieglāk rakstīt, es pāreju uz pirmo personu.

Pēcpusdienā, kad visi jau taisījās iet prom pie manis pienāca Leo- Patrīcijas brālis. Viņš paprasija vai mēs nevaram paiet drusku nostāk. Es neiebildu, jo es zinu, kāds ir Leo, kad viņam kaut ko atsaka. Kad mēs jau bijām nelielu gabalu no pārējiem, viņš man teica:

"Man prieks, ka tu esi kopā Patrīciju, jo viņa patiesība pēdējā laikā nav savā ādā. Viņa no klusas, kautrīgas meitenes ir kļuvusi par cacu. Es ceru, ka viņa būdama tev blakus, atgriezīsies atpakaļ par normālu meiteni, nevis par kaut kādu cacu, kas to tikai dara kā balējas un staigā stundām ilgi pa veikaliem."

"Nu es darīšu ko varēšu."

"Lieliski. Es zināju, ka tu esi normāls čoms."

No vienas puses es nobījos. Tas, ka Leo pateica, ka es ar Patrīciju esmu kopā, man likās, ka tas ir kā nāves spriedums, jo pēdējais cilvēks, kas pievīla Leo cerības, gulēja slimnīcā mēnesi, ar smadzeņu satricinājumu un četrām lauztām ribām. Tādā ziņā es vairāk baidījos no Leo, nekā no Daiņa, jo Dainis, cik es zinu nevienu tik smagā stāvoklī nav nogādājis slimnīcā.

Kad es ar Patrīciju, gājām caur parku, es neviļus aizdomājos par Dagniju. Es tik ļoti cerēju, ka es beigu beigās es varēšu atzīties Dagnijai savās jūtās, bet nu viss bija zaudēts. Es atjēdzos, kad Patrīcija man prasīja:

"Par ko tu aizdomājies?"

"Ne par ko!"

"Nu man taču tu vari pateikt"

"Vienkārši par to, ka es tevi tik ļoti mīlu"

"Es tevi arī mīlu, man zaķīt!"

Es pats vairs nesapratu, ko es saku. "Es tevi tik ļoti mīlu"? Paldies dievam to nedzirdēja Dainis un Dagnija, jo Dainis noteikti nepalaistu garām tādu izdevību, lai par manīm paņirgātos, bet visvairāk es baidītos, ja to būtu dzirdējus Dagnija. Tad tādā gadījumā viss ko es gribētu, lai mani kāds nošauj. Drīz vien mēs bijām pie Patrīcijas mājas. Viņa mani noskūpstīja un ieskrēja iekšā. Ejot mājās es uzsmēķēju vēl divas cigaretes, jo šīs divas dienas bija pietiekami trakas. Atnākot mājās, mani izbrīnija tas, ka neviena nebija, izņemot manu uzticamo draugu Duksi. Viss ko es pēc, šī visa gribēju, bija iejiet dušā un iet gulēt.

0
20

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [0]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes