Nē (2)6

WARRANT- CHERRY PIE

Leinija, Leinija, Leinija, tas bija viss, par ko ritēja sarunas skolā. Māsa nekad nebastoja, bet tagad, kad viņa bija ar Pīteru, tas nebija nekas dīvains un neierasts. Tā nu es pavadīju gandrīz visu dienu skolā ar austiņām ausīs savā un manas mūzikas pasaulē. Skricelēju zīmējumus kladē, lai nebūtu jādomā par to, kur ir mana māsa, un tad jau pienāca stundu beigas.

Šoreiz viss bija citādi, jo parasti mēs ar māsu gājām mājās kopā, bet Pīters visu izjauca, un tagad arī mana labākā draudzene un māsa vienā personā bija pagaisusi no manas dzīves. Savilkusi pirkstus dūrēs, es steidzos doties mājās, lai kļūtu par citu cilvēku un būtu ar cilvēkiem, kas liek man justies labi. Nometu somu pie durvīm, un uzreiz devos uz savu istabu. Šoreiz ģērbos steigā, un nedomāju īpaši par to, kā izskatos. Kad palūkojos spogulī, būdama viltus Leinija, sajutos labāk. Tas bija kā mans glābiņš no pasaules. Es bez šī tēla nevarēju būt kaut kas ievērojams. Es nevarēju kopēt māsu, es savā ādā nejutos labi. Bet, kad mēģināju būt Leinija, šķita, ka pasaule man uzsmaida, un es jutos kā māsa. Un tāpēc es dzīvoju divas dzīves. Un man tas patika.

Uzvilku kapuci pāri galvai, izsmērēju tumšās acu ēnas, un ieliku austiņas ausīs. Dziesma, kas skanēja, bija mockingbird, mana miiljaakā dziesma, kura atgādināja manu un Leinijas dzīvi vārds vārdā, un, kā nu ne, ja vecāki mūs bija nosaukuši dziedātāja meitu vārdos.

Uzliku somu plecā un izlavījos pa sētas durvīm. Man vienmēr gribējās suni, taču mamma vienmēr bija pret. Viņa bija pret visu. Pagalam iemīlējusies mūsu tēvā, viņa mūs aizmirsa, un dzīvoja viņam, un, kad viņam tas apnika, un viņš atrada sev jaunu sievu, mamma nomira morāli gan man, gan Leinijai, un mēs sākām augt pašas. Tas nekad nebija vienkārši, pat kad tētis vēl bija ar mums. Lai gan biju maza, es atceros it visu. It īpaši smirdīgo dzīvokli ar nolupušajām sienām Čikāgas centrā, kur mēs ar Leiniju gājām gulēt ar tukšiem vēderiem, jo tētis ļoti dzēra, un mamma pārdzīvoja. Es atceros, ka mēs ar tēti gājām uz centru, un viņš mūs pieveda pie konditorejas veikala, kur bija izvietotas tikko ceptas piparkūkas. Kad Leinija pajautāja, vai varam nopirkt kādu, tētis teica, ka tas ir par dārgu. Tonakt viņš mūs atstāja kādas svešas sievietes rokās parkā mūs pieskatīt, un atgriezās, būdams pavisam piedzēries. Viņu kājās noturēja tikai viņa mazās meitas, kas bija viņam pieķērušās. Izrādās, ka mamma bija mums sākusi krāt koledžas naudu un tētis to visu nodzēra. Tad no mājām sāka pazust lietas, un mēs bijām spiesti doties prom un dzīvot Novaras stūrī, kur dzīvoja mūsu vecvecāki, un tagad mani vecāki, nu toreiz. Nedēļu vēlāk tēvs pateica, ka ir atradis citu, un ka viņš aiziet. Mēs ar Leiniju tupējām pie istabas durvīm un noklausījāmies kā plīst trauki un skan lamas. Tad durvis aizcirtās un viņš bija prom. Mamma trīs dienas sēdēja pie durvīm viņu gaidot, taču viņš neatgriezās. Mūs pieskatīja krustmāte, līdz sešpadsmit gadu vecumam, kad viņa nolamāja mammu par nolaidību, un aizgāja, zinot, ka esam gana lielas. Tēvam bieži mainījās draudzenes, un tagadējā bija mūsu vecumā. Es viņu ienīdu, taču Leinija viņu mīlēja, un man riebās, ka viņa piemin un skumst tēvu. Es zināju, ka reiz viss būs labi, bet tas nekad nepiepildījās.

-Kroplis,- es nošņācos un noslaucīju asaras. Uzrakstīju draugiem ziņu un nokāpu lejā pa tuneli, lai nonāktu metro stacijā, kur grasījos doties uz norunāto vietu. Asaras nepārtrauca ritēt, un es steigšus iekāpu metro, un apsēdos aizmugurē, paslēpdamās no pasaules aiz maskas. Es atceros, ka krustmāte Mia mums dāvināja nieciņus Ziemassvētkos, jo mamma tikmēr gulēja, būdama nomierinošo līdzekļu iespaidā, un nelikās par mums ne zinis. Es gribēju atrāk pabeigt vidusskolu un doties prom, tālu prom no Novaras, kur man nebūs nekādu saistību ar ģimeni. Nekad.

Ieslēdzu skumju mūziku un izkāpu no metro, kur visi jau mani gaidīja, pamāju tuvākajiem un apskāvu Liliju, kura bija mana labākā draudzene, kad biju Leinija. Lilija uzmeta man bažīgu skatienu, kad palūkojos Skota virzienā, un jutu, ka mana sirds mazliet pamirst. Man bija grūti atzīt, ka viņu mīlēju, jo Skots nemīlēja nevienu. Zaudējis visu ģimeni, viņš bieži dzēra un pīpēja zālīti, un rīkoja ballītes, draudzeni viņam nevajadzēja, un tas man sāpēja vēl vairāk. Īpaši tāpēc, ka es vienīgā zināju viņa stāstu, un neviens cits.

-Ejam,- Skots sacīja un uzmeta man skatienu,- Tu izskaties citādi, kaut kas ne tā?

-Ir labi,- es sacīju un ieliku rokas kabatās. Skots samiedza acis, taču vairāk neko nejautāja. Mēs devāmies augšup pa trepēm, un es gandrīz jutu Lilijas vēlmi mani izprašņāt. Pat viņa nezināja, ka es Skotu mīlēju, viņai vienkārši patika runāties.

-Te tā ir,- Skots iepriecināts sacīja un satvēra mani aiz rokas, likdams man nodrebēt patikā, koe es neizrādīju,- Nāc šurp.

-Eju.- es sacīju un mēs apstājāmies pie dzelzs vārtiem, aiz kuriem dižojās lielā, pamestā māja. Tai bija izsisti logi un paskats vien radīja šausmas. Skots notupās, salika plaukstas kopā un es pakāpos uz tām, lai pārrāptos pāri. To pašu atkārtoja visi un mēs palūkojāmies mājas virzienā.

-Tā ir burvīga,- Lilija aizrautīgi sacīja,- Noteikti tajā ir kaut kādi noslēpumi.

-Tā ir vienkārši pamesta māja,- es atcirtu un jutu Skota skatienu uz sevi.- Nobijies?

-Nē,- Lilija attrauca,- un tu?

´- Man vienalga,- es atteicu un devos mājas virzienā. Dzirdēju, ka pārējie mani sauc, taču neklausījos. Es gribēju tikt iekšā un padzīt iekšējās bailes, kas manī bija. Ar kāju izspēru dēļus un jutu, ka draugi skatās uz mani.

-Lea,- Skots pienāca man klāt,- Tev kaut kas kaiš? Tu tāda pikta šodien.- viņš bažīgi jautāja. Es pasmaidīju, iedomājoties, kā Leinija ārdītos, ja kāds viņu nosauktu īstajā vārdā. Neko neatbildēju un iekāpu pa logu, kur smirdēja pēc mitruma. Aizsedzu degunu un pavēros apkārt. Te bija fantastiski. Te viss bija senatnīgs, un viss bija apkārt sadauzīts. Mani fascinēja otrais stāvs, tāpēc sāku skriet augšā pa kāpnēm, kas draudīgi nočikstēju un pamanīju, ka te ir kā filmā. Sapuvuši dēļi,ar grafitti apzīmētas sienas, sadauzīta lustra, aizklapēti logi.. Es ieslēdzu telefona gaismiņu un devos guļamistabas virzienā, kas pirmā piesaistīja manu skatienu. Dzirdēju, ka pārējie nāk, un lēni kāpos istabas virzienā. Kad tajā nonācu, pamanīju antīkas lietas, un skaistu gultu, uz kuras krāajās putekļi.

-Skaistums.- es sacīju un piegāju pie skapja. Atvēru durvis un pamanīju tajā fantastisku kleitu, no kāda ļoti sena gadsimta, kuru es gribēju sev. Noņēmu to no pakaramā un piemērīju sev, palūkojoties pa pusei sasistajā, putekļiem klātajā spogulī.

-Tā ir skaista,- Skots sacīja, atspiedies pret durvju ailu. Izbijusies es paslēpu kleitu aiz muguras,- Liksi somā vai atstāsi?

-Protams, ka ņemšu,- es atcirtu un ieliku kleitu somā,- Tu paliksi te? Iešu pameklēt vēl ko.

-Lea,- Skots mani aizturēja, neļaudams iziet pa durvīm,- Vai tā ir taisnība?

-Kas ir taisnība, Skot?

-Tas, ka es tev patīku,- Skots jautāja. Pagrūdu nost viņa roku, taču viņš mani satvēra un es kļuvu nikna,- Saki man.

-Atšujies.- es uzkliedzu un iesitu viņam. Sāku skriet pa garo gaiteni, kad dēlis zem manām kājām salūza un es pakritu. Atskanēja krakšķis un es jutu, ka lidoju apmēram divas sekundes, tad es piezemējos uz zemes, atsitot galvu pret marmora virsmu un zaudēju samaņu.