local-stats-pixel fb-conv-api

Namiņš 1.nodaļa.2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins/648112

1.nodaļa

Leģenda.

Tu zini to leģendu par namiņu? Nē?! Kā tā, to visi zin! Labi, labi es tev pastāstīšu... Atgriezīsimies vispirms pagātnē...

16.gadsimts. Kādā meža vidū atrodas neliels ciems. Centrā māju ir vairāk, bet ārpus ciema centra mājas ir izmētāti kā tādi mazi gabaliņi no puzles. Atceries, kad biji maziņs un tu taisīji puzles lietutiņu? Es atceros. Jautri, vai ne? Tomēr atgriezīsimies pie ciema. Ciema centrā bija dzirdami bērnu smiekli un vīriešu strādāšanu. Jā, gan. Viss šeit ir senlaicīgi. Daži vīri palīdz savām sievām dārzos, bet citi ciema tirgū tirgojās. Viens tirgoja zemenes, otrs kartupeļus, cits paša brūvēto alu. Kāds maiznieks cepa maizītes un siltas pārdeva. Atceroties sevi mazu, tad vienmēr mīlēju izbaudīt silto maizi ar tikko izslauktu govs pienu. Mm... Gardi. Ejot lēnu gaitu no centra mēs nonākam pie ciema nomales. Ciema nomale ir vietām ar lieliem krūmiem, mežiem ar maziem un lielām mājām. Tomēr mazo ir vairāk. Un vistālākā māja no ciema, kas praktiski atradās mežā bija namiņs.

Namiņš bija skaists un kopts. Sienas bija no ķieģeļiem. Krāsota baltā krāsā. Apkārt auga garšīgās ogu krūmi. Tur staigāja veca sieviete. Večiņa kopa savus dārzu. Viss ciems šo sievu pazina. Viņa bija ārsts. Viņa palīdzēja katram. Večiņa bija sakumpusi no vecuma. Mugurā tai bija gara, puķaina kleita. Viņas īsie sirmie mati krita acīs. Viņas mirdzošās, zaļāš acis mirdzēja no laimes. Večiņa bija atradusi beidzot jaunas zāles. Zāles, kas palīdzēs maziem bērniem pret briesmīgu klepu. Jā, gan. Bērnus piemeklēja epidēmija. Garais un mokošais klepus lika daudziem bērniem nosmakt. Skumji, bet tad tikai spēja palīdzēt tikai tas, kas bija apkārt.

Gāji gadi. Un kādu dienu ciems ievēroja, ka večiņa kādu laiku nav apmeklējusi ciema centru. Un arī slimnieki nespēja viņu atrast. Tika ciemā izziņota meklēšana. Večiņu meklēja vairākus gadus. Un neviens viņu neatrada. Bet, kas notika ar namiņu? Namiņs aizauga. Baltā krāsa bija pabalējusi un zaudējusi savu košomu. Vietām bija caurumi, kur varēja redzēt oranžo ķiegeli. Logu stikli bija izsisti. Namiņa durvis bija aizvērtas ar koku dēļiem. Namiņa koka jumts bija sapuvis un vietām iebrucis. Skaistie ogu krūmi pazuda aiz garajām nezālēm. Neviens tur negāja. Kādēļ? Kāda bērnu bara dēļ. Tie izdomāja leģendu...

Ir pagājuši divi gadsimti. Tik daudz gadsimtu pagājuši un namiņš ir vēljoprojām pamests. Tukšs un vientuļš. Aizaugusi garājās nezālēs. Sajūta tāda, ka atrodies džungļos. Tomēr namiņa vientulība ir vainīgi tikai cilvēku piedomātie stāsti. Neviens vairs nezin patieso stāstu par namiņu. Es arī īstu nezināju. Jā, nezināju. Bet tagad dosimies vienu gadsimtu uz priekšu. Jā, uz priekšu. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu pietiekoši liela, lai jūs ierpazīstinātu ar namiņā izdomāto leģendu.

19.gadsimts. Ir pagājuši daudz gadu. Bet namiņš joprojām ir tukšs un pamests. Nevienas dzīvības. Ar katru gadu tur zāle ir garāka un garāka. Neviens šo namiņu neiegādājās leģendu dēļ. Vispār visas leģendas ir meli. Atceroties savu bērnību, esmu atklājusi, ka viss ir bijis meli. To visu izdomāja kāds bariņs bērnu, lai iebiedētu citus. Runājot par šo bariņu, viņi jau sen ir miruši. Kādus divus gadsimtus. Tomēr mani bērni tam notic.

Tagad 19.gadsimts. 17.gadsimtā radās kāda leģenda, bet vieglāk to izstastīt būs atgriežoties pagatnē...

- Mammu! Es eju! – skrēju ārā no mājas.

- Esi uzmanīga! – izskrienot ārā no mūsu pagalma sadzirdēju savu māti.

- Labi. – ar ašiem soļiem devos uz ciema centru. Tur mani gaidīja draugi. Visi ciema bērni dalījās baros. Kā dzīvnieki. Bet mēs tādi arī esam. Jau no senču laikiem.

Pienākusi tuvāk savam baram, es pamanīju jaunu, garu zēnu. Laikam kāda bērna brālis. Un es arī nekļūdījos. Viņš stāstīja kaut ko visiem. Pienākusi pavisam tuvu, draugi man novēlēja priecīgus smaidus.

- Līga! Tu nupat nokavēji mana brāļa leģendu par namiņu.

- Kādu namiņu?

- Nu tā, kuru mēs esam vēlējušies apmeklēt.

- Spoka namiņš?

- Jā! Brāli, - Jānis pievērsās brālim jeb tam pašam garajam puisim, - pastāsti vēlreiz leģendu!

- Labi, labi. Bet pēdējo reiz! – Viņa skatiens pievērsās uz manu pusi. – Ceru tev būs stipri nervi…

Ha, tie teksti bija smieklīgi. Jāņa brālis mani ķircināja līdz pat dienai pirms iemīlējos. Kāda sagadīšanās, arī viņš iemīlējās. Mums abiem vien bija piecu gadu starpība, tādēļ vienmēr viņš pret mani izturējās kā pret mazuli. Tomēr pienāca diena, ka viss pārvērtās… Khem, khem. Novērsos nedaudz. Atgriezīsimies pie šī stāsta, jo tas jau ir cits stāsts…

Kā jau meitene, es sevi vēlējos aizstāvēt. Nepieļaušu puisim kāpt uz savas galvas. Pat tagad nevienam neļauju… Smiekli vien nāk par to dienu, jo es izcēlos tik ļoti, ka pat pārējie draugi sāka mani uztvert nopietni un nesmējās par manu vājumu…

- Man un vāji nervi?! – manī saskrēja dusmas. – Ko tu domā par mani? Zemu nevērtē!

- Visi ciema meitas ir vājas un bezpalīdzīgas... – viņš bez uztraukuma pasmējās. Manī sakrājās adrenalīns. Es zināju, ka mani varbūt draugi neaizstāvēs, tomēr es aizstāvēšu meitenes.

- Ko tu pateici? – es saspiedu rokas kulakos. Es vārījos no dusmām.

- Jūs meitenes esat vājas un bezpalīdzīgas – un turpināja smieties. Es nezinu, kas notika pēc šiem vārdiem, jo jutos noburta. Bet, kad apjēdzu visu notikušo, Jāņa brālis turēja savu degunu. No deguns tecēja asinis.

- Nenovērtē meitenes pārāk zemu! – es izkliedzu vārdus. Grasījos viņam sist, kad draugi mani apturēja. Jānis uz mani skatījās ar pārsteigtu skatienu.

- Tu iesiti manam brālim! – to pateicis viņa sejā iezagās smaids. – Brāli, tevi piekāva meitene. – Un visi no mūsu bara sāka smieties. Viņa brālis pagriezās un devās prom.

- Kur ej?! – es uzsaucu. – Tu esi parādā leģendu!

- Ejat pie velna! – to nosaucis, viņš bija drīz vien prom.

- Viņš mūs vēlāk atradīs... – paziņojis Jānis devās uz mūsu štābu.

- Bet es vēlos dzirdēt leģendu! – gausi iesaucos. Sapratusi, ka neko nedzirdēšu līdz neatgriezīsies viņa brālis, sekoju savam baram. Katram ciema bērnu baram ir savs štābs. Mūsu štābs atradās meža nomalē. Izveidojām tādu kā koku namiņu, bet tāds pašķībs. Bet no lietus var labi noslēpties.

Mūsu bariņā bija vēl divas meitenes. Vispār šī bara meitenes bija vairāk puiciskas. Mēs kāpām kokos bez bailēm. Zēni mūs slavēja. Mēs pat no zirnekļiem nebaidījāmies. Zēni arī bija interesanti. Ja visi ciema zēni centās paskatīties zem meiteņu svārkiem vai kleitām, tad šie bara zēni bija vienaldzīgi. Mēs, meitenes, varējām kāpt kokos bez uztraukuma, jo zēniem neinteresēja, kas mums zem kleitām vai svārkiem.

Vispār, žēl, ka meitenēm nebija bikses. Reizēm man kārojās uzmērīt zēnu bikses, bet ciemā bija strikts kodekss. Meitenes svārkos vai kleitās, zēni – biksēs. Strikti, bet mēs dzīvojam vēl pēc 15. un 16. gadsimta principa. Tādi stereotipi. Tomēr, bija pieļaujami meitenēm dārzam specialās bikses, lai nesabojātu brīnišķīgās kleitas.

Nonākuši līdz štābiņam, mums bija jaizdara nelieli darbi. Piemēram, jāsavāc koka zari un lapas no štāba iekšpuses, japameklē kaut kas ēdams. Mēs, divi zēni, es un vēl kāda meitene, devāmies uz mežu. Mēs meklējām ogas. Zēni gan aizčāpoja uz blakus saimnieka māju pēc āboliem. Jā, mēs tos reizēm zagām, bet ko darīt, ja kārojās ābolus? Salasījuši ēdamo, devāmies uz štābu. Mums bija paveicies, ka kādam no zēniem tēvs mācēja uzpīt no zariem grozu. Grozs bija bez rokturiem, jo mēs to izmantojām ka bļodiņu. Salikuši augļus un ogas, apsēdāmies savās vietās. Zēni runāja, ko varētu darīt. Mēs jau grasījāmies visus plānus pēc kārtas īstenot, kad mūsu plānus pārtrauca Jāņa brālis.

- Kaut kas padomā? – viņš ar interesi jautāja.

- Jā. Klau, tu vari pastāstīt par to leģendu. Tu esi parādā... – noteica Andris.

- Labi, ja vien tā, - norādijis pirkstu uz manu pusi, - atvainosies.

- Es neesmu tā, bet gan Līga. Un otrkārt, tu atvainošanos nesaņemsi, kamēr neatvainosies par manis un citu meiteņu apvainošanu! – lepni paziņoju.

- He, gudra priekš desmitgadnieces. – viņš pasmējās. Jānis un pārējie noklepojās.

- Man nav desmit. Bet gan četrpadsmit! – to paziņojusi, zēna acis iemirdzējās. Atceroties Jāņa brāli vispār iepriekš, viņš vienmēr ir bijis lecīgs. Jau kopš mēs ar Jāni sākām draudzēties. Mēs ar Jāni esam draugi jau desmit gadus, jo esam vienam otram kaimiņi. Cieša draudzība starp zēnu un meiteni, bet tā mūsu ciemā bija. Visi bērni uzauguši kopā un visu zināja par vienu otru. Nekādu noslēpumu...

- Piedod, četrpadsmit gadniece. Bet mani vārdi ir patiesi. – paziņojis pēdējo teikumu, es viltīgi pasmaidīju.

- Piedod man arī, neesmu vainīga, ka esi kretīns. – Zēna acīs iemirdzējās naids.

- Kārli! Lūdzu, pastāsti leģendu! – Jānis sāka lūgties. Zēns novērsās. Viņš noklepojās. Viņš apsēdās uz zemes.Siltā saule sildīja zēna muguru. Uz brīdi man patika viņš, jo viņš nebija tagad lecīgs, bet kluss. Zēns ievilka dziļu elpu.

- Tā. Tas notika pirms gadsimta. Tas pamestais namiņš, esat ievērojuši. – Mēs pamājam. – Nu, tad leģenda par to namiņu. Pirms gadsimta, kāds bērnu bariņš tur iegāja iekšā. Viņi tur pazuda un neatgriezās.

- Kā tu to zini? – Elīna jautāja.

- Netici? Es tevi aizvedīšu pie viņiem pašiem! – viņš sevi aistāvēja.

- Viņi vai tad nav miruši? – jautāju.

- Ir, bet ... – Kārlis samulsa. – Paprasiet tad ciema ļaudīm. Visi izvairās no tās mājas, jo ta ir nolādēta. Visi, kas ieiet pazūd! – viņš nepadevās.

- Ha, ha, ha. – sāku nevaldāmi smieties. Skatieni bija pievērsti uz manu pusi.

- Ja jau tik varena, es tev lieku ieiet tajā namiņā.

- Viegli! Kas man par to būs?

- Es... Es.. tev atdošu savus saldumu iekrājumus. – manas acis iemirdzējās. Kārlis lika daudz.

- Viegli.

- Bet tev jaiznāk dzīvai. Pēc stundas.

- Labi. – Es cēlos, lai dotos, kad visi dzirdējām saucienus.

- Līga! LĪGA! – mans tēvs sauca. Es skrēju uz tēva pusi. – Līga! Re, tu te! Mājās jāiet. Jāpalīdz dārzā.

- Labi, tēti, tūliņ. Atvadīšos no draugiem. – tēvs noglauda manus matus. Es skriešus skrēju pie draugiem.

- Ko tavs tētis gribēja? – jautāja Elīna.

- Man majās jāiet. Jāpalīdz dārzā. – skumji nosaku.

- Tad tiksimies rīt pie namiņa,- paziņoja Kārlis.

- Norunāts. – lepni paziņojusi, skrēju pie tēva. Atminējos, ka neatvadījos, es pagriezos, lai pamātu draugiem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-2nodala/650924

52 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Labi ka tu šo stāstu turpinaji! Man ļoti patīk šis stāsts ka visi pārējie kurus tu esi rakstījusi!
2 0 atbildēt