Ko es viņiem varu palīdzēt?
Ko man kāds varētu palīdzēt šādā reizē?
Ko es viņiem varu palīdzēt?
Ko man kāds varētu palīdzēt šādā reizē?
Tiem, kuriem nekas neveicas,lai ko viņi darītu, ‘’viss krīt no rokām ārā’’. Tiem ,kurus nemīl tie, ko mīl viņi, tādēļ ka mīl citus, vai pamet, tādēļ ka viņi kļuvuši nemīlami. Tiem, kuriem nākas vilties draugos. Tiem, kuriem alkohola malks kļuvis par ikdienas nepieciešamību, dzīves mērķi un augstāko laimi, kā dēļ viņi gatavi upurēt pēdējo kapeiku, paciest vislielākos pazemojumus. Tiem, kuri zaudējuši ticību ideāliem un noguruši veltīgos patiesības meklējumos. Tiem, kuri dažādu neveiksmju salauzti, izlemj šķirties no dzīves. Tiem, kuri nespēdami tikt galā ar savām ķibelēm, kļūst ļauni un žultaini, kuri savas dusmas izgāž interneta komentāros vai uz saviem mājdzīvniekiem. Tiem, kurus neviens nemīl un kuri paši arī nevienu nemīl. Nespēj vai nemāk mīlēt.
Tiem, kuri vēl smejas un līksmo, vēl nezinādami, ka ļauna slimība jau sākusi savu ‘’uzvaras gājienu’’ viņu vēl tik ziedošajos organismos. Tiem, kuriem nelaimes gadījumos nācies zaudēt sev tuvos cilvēkus. Tiem, kuru dzīvi izposta dažādas dabas stihijas. Tiem, kuri mirst no slāpēm tuksnešos vai no bada uz avarējuša kuģa paliekām okeāna plašumos. Tiem, kuri iedzimtas kaites vai paši savu pieļauto kļūdu dēļ nevar kļūt par vecākiem. Tiem, kurus sabiedrība nepieņem tikai tāpēc, ka viņi ir citādāki kā vairums. Tiem, kuri izskatās, uzvedās vai domā savādāk kā lielākā cilvēces daļa. Tiem, kurus nesaprot pat paši tuvākie cilvēki.
Tiem, kuri sāpīgi pārdzīvo katru netaisnību, katrus melus, katru vārdu neatbilstību darbiem, ar ko nākas sastapties ik dienu, bet nespēdami neko darīt, lai to novērstu. Tiem, kuriem jācieš tādēļ, ka viņi pārāk augstu vērtē cilvēku cieņu, lai zemotos rupja spēka un muļķības priekšā, atsakoties ar glaimiem apliecināt tiem savu piekrišanu. Tiem, kuri vājuma brīdī nomelno draugus un nodod tos, vai arī paši tiek nodoti. Tiem, kuri nespēj atrast draugus. Tiem, kuriem tik ļoti pietrūkst vienkāršas cilvēciskas sapratnes.
Vienīgi būt blakus....Vienkārši būt līdzās....
man šitas jau bija pie favorītiem :D bet vēl pārlasiju.
mans viedoklis par šo visu ir plašs un daudzpusīgs, tāpēc pamēģināšu īsāk.
cilvēki ir dažādi un dažādi arī ir dzīves uzskati. piemēram viens kuram nav gandrīz nekā var būt laimīgs ja viņš tā domā, un cits kam ir gandrīz viss var būt nelaimīgs vienmēr, tāpēc lai ar kādi apstākļi, galvenais ir kā tu pats uzskati kā tev ir - cik labi un cik slikti.
zinu cilvēku(s) kurš visu laiku pārsvarā ir dusmīgs un kašķīgs un tā jau daudzus gadus. nekas viņam nepatīk, par visu sūdzas un īgņojas, pacieš visas mokas un kaites, bet dzīvot grib. un tīri reāli man bija radinieks ko atceros no bērnības - tāds jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks, vienmēr kopā ar savējiem un pēkšņi uztaisija pašnāvību. secinājumi - varbūt pirmajam iekšēji tik ļoti neuztrauca viss nepatīkamais un viņam nebija pretenziju tā dzīvot, un otrajam varbūt sirdī nebija dzīves piepildijuma sajūtas un viņš to maskēja kā vien spēja.
man un daudziem citiem ir ļoti paveicies ka ir kur dzīvot, ir ko ēst, kur strādāt un daudz iespēju. bet vismaz manā dzīvē ir bijis tā ka vienalga kā man iet ir samērā līdzīgi labi un slikti, tas ir tā ka - agrāk kad nepelniju neko un cita neviena tāda ļoti tuva nebija, man bija brīvais laiks kurā es varēju darīt visu ko vēlējos (iespēju robežās) un tagad kad es esmu sasaistīts ar ikdienas dzīvi kur jādara daudzas lietas man ir kāds tuvs cilvēks un vairāk iespējas, bet es jūtos tikpat labi, tikai savādāk.
vēl es vienmēr iekšēji esmu izjutis visdrausmīgākos brīžus un šausmīgākās sajūtas, bet ne jau kad kādu esmu zaudējis, vai nekas nesanāk un ir briesmīgi apstākļi, nē, tas ir iekšēji. piemēram - salauzu kāju, zaudēju mājdzīvnieku, un nav ko ēst - ja gadās, tad varu būt pat ļoti pozitīvs pats no sevis, ja ne tad uztvertu to normāli kā visi citi. arī bija gadijums - biju ar savējiem, pēc izklaidēm atradāmies ēstuvē ar garšīgiem ēdieniem, skanēja mūzika, citi priecājās, viss bij jauki, man nekur nekas nesāpēja, bet es tāds sēdēju mēģinot atdarināt smaidu un viltoti izpaust prieku bet iekšēji jutos itkā mirtu, ilgstoši un mokoši, nebeidzami, tieši tajā brīdī.protams tas viss ja gadās, ne jau vienmēr.
manuprāt katrs kurš izjūt labākos laimes brīžus ir izjutis spēcīgākās skumju sajūtas. tā tam būs būt, visam cik + tik -.
ko es gribēju teikt. īsti vairs neatceros izmurgojies caur prāta džungļiem, bet anyway - interesants teksts. skumjais un drūmais vienmēr piesaista.
Man ir tendence rakstīt ar stila kļūdām , bet nu šeit... :D
Raksts ne-raksts , bet vismaz ir garumzīmes, kas drīz spokos laikam kļūs par raritāti.
Es vienīgais pamanīju, ka tie nav jautājumi, bet gan parasti teikumi ar jautājuma zīmēm baigās?