Mistērija 3.7

Mistērija 2.

Es pamostos, tomēr ne helikopterā, bet gan kādā istabā, ar salātzaļām sienām, skaistu parketa grīdu un dzelteniem aizkariem.

Es ilgi nevarēju saprast, kur es esmu, līdz manā galvā notika tads, kā klikšķis un es kaut ko atcerējos - Es esmu savā istabā.

Es biju ļoti priecīga, un tiklīdz ko piecēlos no gultas, uzreiz atcerējos dzīvokļa izkārtojumu. Es atcerējos, ka šajā dzīvoklī kādreiz es dzīvoju ar vecākiem, tomēr kad viņi pārvācās uz dzīvi Austrālijā, te paliku viena.

Tas nebija daudz, tomēr es biju priecīga, ka sāku kaut ko pamazām atcerēties.

Es izgāju no istabas, un uzreiz caur koridoru iegāju virtuvē. Tur jau sēdēja, kāda veca sieva un Neitans ar Keidenu. Tomēr viņi nebija vienīgie. Pie galda sēdēja vēl 4. meitenes, kuras bija apmēram mana vecuma.

- Neitan, Keiden? Kas tās tādas? - Es jutāju abiem puišiem.

- Vai, viņi tev tiešām izskalojuši samdzenes! - Novaidējās vecā sieva, un sagrāba mani aiz rokas. Tieši tajā brīdi es atrāvos, un neizpratnē skatījos uz cilvēkiem, kas sēdēja pie galda.

Viņi visi bija pagriezušies pret mani, kad pēkšņi es ieraudzīju kādu cilvēkveidīgu būtni, palidojam gar logu, kas pie galda sēdošajiem cilvēkiem bija mugurpusē.

Būtne palidoja garām vēlreiz. Es pamazām atkāpos no visiem.

Pēkšņi būtne palidoja vēlreiz garām, tomēr tā apstājās gaisā, un ar savu šaumīgo sakropļoto seju lūkojās man tieši acīs. Man apkārt viss kļuva melns. Viss aptumsa, līdz es redzēju vienīgi viņas šausmīgo seju. Es biju kā nohipnotizēta.

Pēkšņi būtnes acis iepletās un es uzlidoju gaisā atsitoties pret griestiem. Tā ar savu skatienu lidināja mani pa virtuvi, sitot mani pret visu, kas bija iespējams.

Visi bija neizpratnē, līdz viena no meitenēm mani sagrāba, lai noturētu pie zemes.

Tomēr tas nelīdzēja. Es ielidoju virtuves plauktos, visu sagāžot, kad negaidot, es atkal uzlidoju gaisā un gulēju.

Mana sirds burtiski apstājās, redzot, ka visi virtuves naži pacēlās, no sagrautās virtuves, un lidinājās tieši virs manis.

Pēkšņi es nokritu, visi naži arī. Es nokritu tieši uz salauzto plauktu drupām, un viens nazis iecirtās man tieši kājā. Tas ļoti sāpēja, tomēr Neitans izvilka to un pacēla mani uz rokām.

Viņš mani nesa prom no vituves, tomēr ejot pa gaiteni es redzēju, ka visi no cilvēkiem, kas bija manā dzīvoklī cīnijās ar sakropļoto būtni. Pēkšņi vecā sieva pateica kaut kādus vārdus, un uzšļircēja būtnei svēto ūdeni, kas viņai vienmēr bija līdzi. Sakropļotā būtne izšķīda, melnā, nedabiskā masā, ko vecā sieva sadedzināja.

Visa virtuve aizdegās un visi cilvēki no virtuves skrēja Neitenam un man līdzi. Mēs izskrējām no daudzdzīvokļu mājas, un iekāpām kādā melnā mašīnā. Tajā brīdī es zaudēju samaņu, tomēr pat guļot nespēju beigt domāt, kas tikko notika...

Kā vienmēr gaidu jūsu atsauksmes, komentārus, un protams ierastais jautājums:

- Turpināt?