local-stats-pixel fb-conv-api

Miroņu sala 66

170 0

Čaviņas! Vakar noslinkoju, bet ļāvu savai galvai izvēdināties un piepildīties ar jaunām idejām. Šoreiz iepazīšanās ar vēl vienu no stāsta varoņiem, kad šausmas liek viņam novērtēt savu dzīvi...

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-5/643398

Bezizeja

Kas notiek, kad mēs aizmiegam? Kas gan notiek ar mūsu apziņu? Aizmiegot pastāv tikai sapņi un mūsu domas, bet, reāli mēs tās neapzināmies. Vai tāda sajūta ir mirstot? Kā aizmigt? Un apziņa dus... Sapņi un neapzinātas ainas, kas uznirst ik pa mirklim... Vai pēc nāves, tā notiek visu laiku? Kad vairs tikai klīstam bezgalīgā sapņu pasaulē, kur pat baisākie murgi liekas reāli...

Telpa puskrēslā... Spilgta lampa... Jauns, kails vīrietis... Gaišbrūni mati... Brūnas acis, kas strauji šaudās zem aizvērtajiem plakstiņiem... Zeltnesī gredzens ar uzrakstu „Mūžam”...

Maikls juta, ka pamazām sāk atgriezties apziņa, bet tai sekoja galvassāpes, kas pulsēja deniņos. Ar katru sirdspukstu, kad asinis ar joni ieplūda galvaskausā, palielinot spiedienu, sāpes pieauga ar vien vairāk.

Jaunais vīrietis atcerējās, kā iekrita ar seju smiltīs, taču nu – zem viņa vairs nebija balto smilšu. Zem viegli izliektās muguras viņš juta metālu, kas ar savu ledaino aukstumu koda ādā, radot niezi un kņudoņu. No aukstā gaisa telpā Maiklam uzmetās zosāda, noskurinoties viņš sajuta saltā metāla gludumu, miesa tik viegli slīdēja pa to.

Prāts skaidrojās ar vien vairāk, taču šis viss pārvērtās vēl vienā lielākā murgā, jo tādas lietas notika tikai pasakās, ļoti ļaunās pasakās. Jau dažus brīžus likās, ka Maikls pamodīsies, taču nepamodās, atģizdamies no pludmales smilšu aromāta, jūras šalkoņas ausīs, nāves klātbūtnes visur. Tā vietā viņš sajuta, kā delnās griežas rupjas ādas saites.

Sirds sāka auļot spēcīgāk, kad viņš apjēdza, ka ir piesaitēts pie aukstas un metāliskas virsmas. Maikls juta, kā caur viņa ķermeni ar vien ātrāk joņo asinis, uzkarstot dzīvības pilnas kā vulkāna lava, kas mežonīgā ātrumā traucas pāri ciematiem, mežiem, iznīcinot un sadedzinot visu. Maiklam šķita, ka viss viņa ķermenis bailēs deg. Nekad mūžā viņš nebija tā uztraucies, pat tad, kad bildināja savu mīļoto.

Maikls raustīja rokas, cenzdamies tās atbrīvot, lai gan zināja, ka cerību nav. Viņš redzēja vienīgi spožo gaismu, kas kā nebeidzama gaismas upe lija viņa acīs. Maiklam jau sāka likties, ka viss apkārt esošais saplūst garās svītrās, kas zibsnī garām kā zvaigznes un viņš pats... viņš pats dodas uz gaismu... uz debesīm.

Taču debesu vēl nebija, neviens viņam tās netaisījās dot.

Apakšdelmā iedzēla asas sāpes. Sev blakus Maikls ieraudzīja baltā ķitelī tērptu sievieti, kas ar cimdotām rokām laida viņa vēnās zilganu šķidrumu. Tas it kā izdedzināja asinsvadus, liekot sāpēs pulsēt visai rokai, sāpes pamazām kāpās līdz plecam, liekot, krampjos raustīties visam ķermenim. Viss šķita degam. Viņš iedomājās, ka ir fenikss, kas sadeg nāves mirklī, lai atkal atdzimtu no pelniem, taču viņš neatdzims...

-Ko jūs darāt? – sakodis zobus, viņš jautāja. Tie bija tik cieši sakosti, ka šņirkstēja, beržoties vienam gar otru. Viņam bija ģimene, kas palika mājās. Sieva, ak, viņa Terēze, kas palika mājās, auklējot viņa gadu veco dēlēnu Akselu, meitiņai vēl bija tikai jādzimst. Maikls tikai gribēja atpūsties no sēdošā prokurora darba, kas nogurdināja gan fiziski, gan garīgi. Tik daudz darba, ka Terēze pati bija gatava savu vīru aiztriekt atpūsties. Kas gan tā bija – nedēļa solītas atpūtas? Ko Terēze darīs bez viņa? Ko darīs viņa slimā māte? Tēvs jau sen kā miris, bet mātei nesen atklāts vēzis. Ko viņi darīs bez viņa?

Maikls juta, kā tiek atsprādzētas viņa rokas, jo viņa domāja, ka viņš jau ir nevarīgs. Viņš vismaz centīsies. Ar pārcilvēcisku spēku viņš sasprindzināja atmērdētos muskuļus un piemetās sēdus. Tikko kājas skāra zemi, viņš metās uz priekšu. Kājas neklausīja. To sajūtu, ka nevar pakustēties, nevar nemaz iedomāties, ja cilvēks pats to nav izjutis.

Katrs sasprindzinājums sāpēja. Viņš ķērās klāt, kam vien varēja. Rezultātā daudz kas tika nogāzts, bet viņš vismaz tika uz priekšu, viņš bija viņš pats. Neatlaidība vienmēr palīdzējusi viņam cīnīties gan darbā, gan par Terēzes sirdi.

Viņam reiba galva, un ķermenis gatavojās saļimt, taču viņš cīnījās par savu brīvību, lai arī cerību bija maz. Tāds viņš bija vienmēr.

Bet šķietamā brīvības garša nebija ilgstoša, jo Maikls juta, kā viņa plecus sagrābj aukstas un stingras rokas. Viens rāvienā viņu nežēlīgi sapurināja, radot vēl lielākas galvas sāpes, un liekot viņa ķermenim izskatīties nožēlojami.

Maikla seju brutāli piespieda pie aukstā metāla galda, roka uz viņa galvas bija nepielūdzami stingra. Viņa rokas atkal piesprādzēja pie galda, šoreiz Maikls atradās ar seju uz leju. Viņš centās pakustēties, taču zāles sāka iedarboties pilnībā.

Ķermenis dega kā ugunīs, elles ugunīs. Viņu nenogalinās, to Maikls zināja, bet viņš vairs nebūs viņš pats – iesprostots teritorijā kā cīņu dzīvnieks, kuram jānolaiž citiem asinis, lai saimnieks šo pabarotu.

Viņam blakus nošķindēja metāliska skaņa kā tad, kad šķind vēja zvaniņi virs viņa dēlēna šūpulīša. Vīrietim neviļus izlaužas asaras. Šīs sāpes dedzina iekšēji vēl vairāk, kā zāles, kas riņķo vēnās, pakļaujot savā varā. Sāpes, kas tiek piedzīvotas, zaudējot savu ģimeni, padara Maiklu vēl nespējīgāku. Viņš neredzēs, kā piedzimst viņa meitiņa, kā uzaug viņa bērni. Viņš nekad nenovecos kopā ar Terēzi, nepiedzīvos skaistas vecumdienas, vairs nekad nepateiks savai mammai, cik ļoti viņu mīl un dievina.

Saltas un asas sāpes pāršalca ķermeni, kad auksts metāls pieskārās pie Maikla sprandas. Tas grieza un plosīja. Viņš bija padarīts tikai nekustīgs, bet ne nejūtīgs. Skanēja metāla šķindoņa, asiņu pilēšana uz grīdas, klusinātas balsis un kafijas automāta rūkoņa. Viņš iekoda mēlē, likdams sev nedomāt par sāpēm. Vīrietis sajuta sev mutē metāliski sāļu garšu. Taču sāpes viņu paņēma savā varā.

Dedzināšanai un plosīšanai klāt pievienojās kafijas smarža – rūgtens un patīkams aromāts, kas piepildīja visas telpas kaktiņus. Viņš vairs spēja domāt tikai un vienīgi par kafiju, kamēr agonijas sāpes pieņēmās spēkā.

Viņš ļāvās nemaņai, ko viņam sniedza sāpes. Viņš zināja, ka pamodīsies, bet kāds...

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-7/643755

170 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Man asaras nezkāpēc sariesās acīs. Itsevišķi tajā momentā, kad vīrietis saprot, ka nekad nevarēs pateikt mammai cik ļoti viņu mīl... emotion

8 1 atbildēt

Ātrāk nākošo :))

3 0 atbildēt

Tu māki aprakstīt emocijas tik patiesi un dzīvi .. emotion Tā vien gribas, lai Maikls atgrieztos pie ģimenes, bet izdzīvos jau tikai daži ..

1 0 atbildēt