local-stats-pixel fb-conv-api

Miroņu sala 588

103 1

Čaw.

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-57/660363

Spars

-Nespēju noticēt, ka mums atkal kāds ir jāizbalso, - Ītans nogrozīja galvu, viņa dūres bezmērķīgi gramstīja gaisu pie sāniem, un solis bija kļuvis šļaugans. Ar puspievērtām acīm viņš palūkojās augšup debesīs, kurās joprojām dejoja smagie lietusmākoņi, aizsedzot sauli, kas bija vien rokasstiepiena attālumā.

-Tu vēl netici? Pēdējais laiks pierast, ka mājās nedosies neviens! – Čaks gandrīz vai uzrēca Ītanam, kas sarāvās no dusmām, kas virda no vīrieša iekšienes. Ejot garām Ītanam, Čaks uzgrūdās viņam virsū, ieliekot tajā visu savu spēku un niknumu.

-Nē, es nekad nebūtu varējis noticēt, ka cilvēki ir spējīgi būt tik ļauni. Es to redzu savām acīm, bet vienalga nespēju to pieņemt. Kad miršu, arī tad es nespēšu noticēt šim ļaunumam, - Ītans pie sevis noteica.

-Laikam jau neviens tā īsti nespēj nekam noticēt, jo nekad nebijām domājuši, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mums. Parasti tas notika kādās lielajās valstīs, tālu no mums, it kā tas nemaz reāli nenotiktu. Tagad ir tāda sajūta, kā nemitīga nespēja pamosties no murga, kas turpinās, turpinās un turpinās. Bet kādam šodien šis murgs beigsies, - Mortons it kā atbildēja Ītana pārdomām. Jaunais vīrietis neticīgi pablenza uz sirmo vīrieti un, caur zobiem nošņācies, apcirtās uz papēža, un aizgāja citā virzienā, bet tomēr uz savu pludmali, kur gaidīja kārtējās pārrunas ar Mičelu.

***

-Ko tu vēlies vairāk par visu pasaulē? – Mičels sapņaini iejautājās otrpus ekrānam, kamēr Helēna knibinājās ap saviem pirkstiem. Pirkstu stumbeņus bija apņēmusi plāna krevele, apsēji izskatījās netīri un noplukuši, bet nekā cita jau viņiem nebija. Puse kleitas bija ziedota, lai uzliktu kādu pārsēju arī citiem.

-Neko, - Helēna nomurmināja. Melnie mati savēlušās pinkās krita pāri viņas sejai, aizsedzot brūnās acis, kurās riesās asaras, bet tās viņa apspieda.

-Kā? Neko? Katrs taču kaut ko vēlas, - Mičels bija neizpratnē, viņš savilka tumšās uzacis, un pār viņa seju krita vēl lielāka ēna. Helēna iedomājās, ka viņš ir tīri glīts vīrietis ar pievilcīgu bedrīti zodā, garām skropstām, tumšām acīm. Kā tāds melns eņģelis, ietērpies naktī, viņš tur sēdēja, izstiepis biezās lūpas, tverot katru Helēnas izelpu.

-Vienkārši, man nekas nav nepieciešams, jo tu nevari man to sniegt, - Helēna noteica, nikni paglūnēdama caur tumšo matu klājienu.

-Un kas tas būtu? Varbūt es tev tomēr varu to sniegt, - Mičels

-Ja tu to tik ļoti vēlies uzzināt, tad klausies! – Helēna izrāva paslēpto akmeni un svieda to pret ekrānu, kas momentā sašķīda miljons sīkās drumslās, radot spalgu šķindoņu. Sīkās stikla lāsītes bira pie Helēnas kājām.

-Tavu nāvi, tu, maita! – viņa izkliedza, nezinot vai Mičels to dzird. Helēnas sirds sitās strauji kā pēc maratona skriešanas, prāts bija tik skaidrs, kad tajā bija tikai viena vēlme – Mičela nāve. Viņa varētu lidot, izplest spārnus un traukties projām.

Helēna bija tik brīva, ka nejuta vēja šalti matos, kad būdeles durvis atrāva Kucēni, visi trīs sita Helēnu, tie spēra ar kājām, blieza ar dūrēm. Viņa nejuta ne mazāko sāpju. Viens mērķis, uz kuru tiekties, aizmetot visas rūpes un sāpes.

Kucēni iznesa Helēnu laukā, viņas miesu klāja zilumi un plēstas brūces, acis bija aizpampušas, bet viņa smaidīja platāko smaidu, kādu jelkāds bija redzējis. Smaids atklāja neganti uztūkušu lūpu un izsistu zobu. Vīrieši nometa sievieti netālu no būdiņas un devās projām, pirms tam aizslēdzot būdeli.

-Kāpēc tu tā darīji? – Madlēna pietupās pie Helēnas sakņupušā ķermeņa, viņas gars varbūt bija brīvs, bet ķermeni tomēr raustīja krampji un sāpes.

Madlēna bija īsa auguma sieviete, kuras pelēkās acis nemitīgi šaudījās uz visām pusēm, bet šoreiz tās bija vērstas pret Helēnu. Jaunā sieviete viņu uzlūkoja gandrīz vai ar apbrīnas pilnu skatienu, it kā Helēna būtu varone.

Nesaņēmusi atbildi, Madlēna ierunājās, - Vai zini, reiz es pusaudzes gados nepaklausīju vecākiem un devos uz ballīti. Tur bija mans puisis un arī labākās draudzenes, vakars bija neatkārtojams, bet tāds tas bija, pateicoties tam, ka tas bija aizliegts, jo vecāki man to neļāva. Viņi tā arī neko neuzzināja, bet beigās es pati viņiem to pateicu, jo mani grauza neziņa par to, vai viņi īstenībā zina vai ne. Viņi nezināja. Tēvs man iecirta pamatīgu pliķi, es savos piecpadsmit jutos tik aizvainota, ka pametu mājas. Brīvība bija tik salda kā nektārs, kuru vāc bites.

-Tevi nemeklēja? – Helēna pajautā, bet tas vairāk skan kā slapjš šļupsts. Viņa ar delnu pārbrauc pāri mutei, bet tā vēl vairāk izšķiež asinis pa visu seju.

Madlēna izlaiž pirkstus cauri īsajiem, blondajiem matiem un pavīpsnā, - Meklēja. Atrada saldi aizmigušu draudzenes pagrabā tajā pašā vakarā. Draudzenes vecāki bija dzirdējuši dīvainas skaņas pagrabā, sākumā domājuši, ka tas ir tikai skunkss, bet, paverot durvis, dzirdējuši mani burkšķam, ka tas vairāk izklausījies pēc pesteļošanas vai dzērāja murgiem.

-Un kāds tam sakars ar to, kas notika ar mani? – Helēna iejautājas, saviebdama seju.

-Alkas pēc brīvības, - Madlēna sapņaini nosaka.

-Es vēlos tikai Mičela nāvi, neko vairāk, - Helēna nosaka, pierausdamās sēdus.

-Ak, - viņa iekunkstas, sajuzdama pakrūtē asas sāpes, kas svilina krūtis no iekšienes.

-Es palīdzēšu, - Madlēna iesakās, bet apraujas, kad Helēna viņu ne visai maigi atgrūž atpakaļ.

-Nevajag, - Helēna vēl nosaka un paliek atbalstīdamās uz ceļgaliem. Viņa izspļauj no mutes asinis un pieraušas kājās par spīti sāpēm, kas nu jau dedzina visu ķermeni, kas kļuvis zilgans, arī pirkstu stumbeņiem norauta trauslā krevelīte, ka tie atkal sākuši asiņot.

-Sāpes jau nu mani neuzveiks, - un viņa turpināja soļot par spīti Trakajam, viņa zina, ka viņš viņu vēro, un Helēna nebaidās nikni glūnēt koku pazarēs, kurās slēpjas sīkās kameriņas.

***

-Pienākusi kārta balsošanai, - Mičels nodārdina pār salas kluso pludmali, kuru jau savās skavās kļauj krēsla.

Viņi pa vienam iet būdelē, kurā ir ielikts jauns ekrāns. Tajā gozējas Mičela seja, kura pauž, ka viņš zina, ko dara, bet uz pieres ir izsprāgušas sviedru lāsītes, zem acīm vīd zili riņķi un zobi ir sadzeltējuši no kafijas.

Katrs nosauc kāda spēlētāja vārdu, kuru nevēlas redzēt spēlē. Pagaidām cilvēki balso par vājāko ķēdes posmu, bet daudz necer, ka balsis tiek ņemtas vērā, jo visu jau nosaka Mičels. Tā ir viņa spēle. Laiks rādīs, un varbūt uzradīsies kāds, kas vēlēsies pārtrumpot Mičela dūžus.

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-59/664601

103 1 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Gaidiju un sagaidiju. Milu tavus stastus. Izbaudi pedejos vasaras brivlaika dienas ;)
2 0 atbildēt

Kad uzrakstīsi nākamo?

1 0 atbildēt

Kad domā turpināt? :)

1 0 atbildēt
Kad būs turpinājums?
0 0 atbildēt