local-stats-pixel fb-conv-api

Milzu vilks. 10.daļa11

32 1

ūūn rekur vēl viena daļa.

enjoy.

1.daļa
2.daļa
3.daļa
4.daļa
5.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640">6.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-6dala/427640" style="color:rgb(48,48,48);font-family:verdana,sans-serif;">7http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-7dala/429117">.daļa
http://www.spoki.lv/literatura/Milzu-vilks-8dala/437280">8.daļa
9.daļa

Milzu vilks
10.daļa


Pār Marijas acīm slīdēja divas rūgtu asaru upītes. Pēkšņi viņa zibenīgi pieleca kājās. Iznesās no istabas un noskrēja lejā pa trepēm uz virtuvi. Meitene atrāva vaļā atvilkni un sāk pa to rakņāties. Tur bija pilns ar visādiem virtuves darbarīkiem, tei skaitā, nažiem. Marija atrada kādu saliekamu dunci uz gura bija iegravēts Manai mazajai meitiņai Marijai. Marijas pirksts asiņoja, viņa to sagrieza meklējot dunci. Viņa bija jau nedaudz nomierinājusies, bet ieraudzījusi uzrakstu viņa sāka vēl stiprāk raudāt. Viņa izgāja no mājas, pat neaizlēgusi durvis. Vienīgais ko Marija domāja skrienot bija Negribu dzīvot... Nav jēgas... Man sāp.. Marija skrēja līdz nonāca pie klints. Marija atvēra dunci. Tas bija tik pat liels cik virtuves nazis, bet ļoti ass. Marija atkal noslīga ceļos. Maigā zālīte apņēma viņas kājas. Viņa klusi šņukstēja, līdz kaut kas ierūcās viņai aiz muguras. Meitene asi pagriezās, bet tur neviena nebija. Viņa atkal pagriezās pret jūru. Marija stipri saspieda dunci labajā rokā. Viņa to pacēla un paskatīja uz to caur asarām. Nākot uz šejieni viņa nebija izdomājusi ko darīs, bet vienu gan viņa zināja, ka negrib vairāk dzīvot. Durt sirdī.. Vai pārgriezt rīkli.... visāda domas viņai skrēja prātā. Pārgriezt rīkli.. Tā būs ātrāk un nesāpīgāk.. viņa izlēma un atvilka roku. Bet pēkšņi viņai kāds paskrēja garām un izvilka dunci no rokām. Marija salecās. Viņa ieraudzīja, ka tas bija vilks, bet ne Teilors, vei kāds viņas draugs, jo tas bija mazs, salīdzinājumā ar Teiloru pat ļoti mazs. Vilks bija visai neveikls, viņam izkrita no zobiem duncis. Tas apmetās riņķī. Viņa acis sastapās ar Marijas. Dīvaini, bet Marija mierīgi sēdēja un skatījās uz vilku. Vilks uz mirkli apstājās un Marija paguva saskatīt, ka no dunča vilkam mutes kaktiņos tek asinis. Vilks saķēris atkal dunci zobos aizskrēja mežā. „Pagaidi!” beidzot atjēdzās Marija, bet neskrēja viņam pakaļ, jo viņai nebija spēka.

Sapratusi, ka vilks neatgriezīsies,viņa piecēlās kājās un lēnā garā gāja mājās. Viņa noslaucīja slapjos vaigus jakas piedurknē. Drīz arī viņa bija nonākusi mājās. Viņa uzkāpa augšā uz istabu un iekrita gultā. Marija salecās, jo viņai zvanīja telefons. Telefonā spīdēja vārds Mamma. Viņa paņēma telefonu no galda un nospieda zaļo pogu.

„Hallo?” Marija ierunājās.

„Sveika, meitiņ! Kā jūties?” runāja Marijas mamma. Iestājās klusums, jo izdzirdot mammas balsi, Marija uzreiz atcerējās vilkus.

„Mamm...” Marija nedroši novilka „Vai drīkstu tev ko vaicāt, bet tev jāatbild pavisam godīgi, man nemelojot.”

„Nu, jautā..” droši teica mamma.

„Es zinu...”Marija to nevarēja pateikt, viņa norija siekalas.

„Ko tu zini?” prasīja mamma.

„Es zinu... Es zinu, kas es esmu.” Teica Marija un nopūtās. Viņai atkal lauzās caur plakstiem asaras.

„Kā tu to domā... meitiņ?” jautāja mamma.

„Es zinu ka esmu....vilks..” Marija novilka. Abas ieturēja neveiklu pauzi.

„Meitiņ...” sāka runāt mamma, bet Marija viņu pārtrauca : „Tu zināji, ja?... Bet neteizi..”

„Meitiņ...Es gribēju tevi no tā pasargāt..” Teica mamma.

”Bet pati aizlaidies, ja?” nedaudz nicinoši nosmējās Marija.

„Nu tu jau pati atteicies ar mani braukt..” novilka mamma. Iestājās kārtējais klusums. Marijai pār vaigu noritēja asara.

„Piedod, to man nevajadzēja teikt..” teica mamma.

„Nē, tev taisnība... Es tiešām atteicos, bet TU aizbrauci...” Marija jau klusi raudāja.

„Meitiņ... Ja jau tu zini, kas notiek, tad man tev jāizstāsta... Es nebraucu darba darīšanās, bet... Es bēgu no Stouna... Es gribēju tevi ņemt līdzi, bet tu atteicies un, tad es aizbraucu, jo tik un tā Stouns par tevi nezina...” novilka mamma.

„Tagad jau zina...” klusi teica Marija.

„K..Ko...Klausies Marija... Turies pa gabalu no Martina Stouna un viņa drauģeļiem... No Teilora vari nebēgt...” izklausījās, ka Marijas mamma raud.

„Mammu..” Marija gribēja kaut ko teikt, bet viņu apklusināja mamma : „Meitiņ, man jāiet... Atā...” Marija pat nepaguva atvadīties kad jau klausulē sāka pīkstēt. Viņa nolika telefonu uz galda.Viņa klusi raudāja. Ko man darīt...? Bēgt? Nē... Šo vietu es nekad nepametīšu...Man te ir draugi... Marija nesaprata kas viņai ir jādara. Meitene nolēma vieglāko izeju, neko nedarīt. Viņa iekrita atpakaļ gultā un domāja Man atradīs tas Martins vai nē..? Man...Man ir vienalga... Tā pat negribu vairs dzīvot....

Turpmākās divas nedēļas meitene neizgāja no mājas vispār. Viņa neatbildēja nevienam uz telefona zvaniem. Pie tam vēl datoram vispār nebija pieskārusies. Draugi pārāk neuztraucās, jo, pirmkārt, viņi zināja, ka Marija ir mājās, un, otrkārt, Marija bija tāds cilvēks, kurš bieži, uz vairākām dienām, noslēdzas sevī un ar nevienu nekontaktējas. Tā pat kā citas dienas, šodienu Marija pavadīja gultā.

Marija izdzirdēja, kā lejā atveras un aizveras durvis.

„Marija?” iesaucās balss, tā piederēja Keitai.

„Augšā!” iekliedzās Marija.

Pēc nepilnas minūtes atvērās durvis un istabā ienāca Keita.

„Kas tad nu atkal mazā?” jautāja Keita, ieraudzījusi, ka Marija ir galīgi nekāda, un apsēdās uz gultas malas.

„Es mammai visu pastāstīju..”Marija novilka.

„Un ko viņa teica?” Keita jautāja.

„Es... Viņa.... Mani te atstāja....Vienu...” Marija atkal sāka raudāt, kad jau bija pārstājusi.

„Klausies Marij... Viss būs labi..” mierināja Keita.

„Viss... Būs labi...Kā var būt labi, ja viņa...VIŅA mani te atstāja vienu, lai..lai Stouns mani apēd!!!” Marija ar vien paaugstināja balsi, piecēlusies sēdus.

„Marijuci, es tikai mēģinu palīdzēt...” novilka Keita.

„Palīdzēt.... Kā tu nesaproti... TU NEKO NESAPROTI... TU NEZINI KĀ MAN IR!!” Marija, piecēlusies kājās, jau kliedza.

„Ak tad es neko NESAPROTU? VISPĀR TU NEKO NESAPROTI.. ES ESMU VAIRĀK CIETUSI NEKĀ TU!!” Keita bļāva un piecēlās kājās. Tagad iestājās klusums.

„Tu tiešām par mani zini maz... Tu nemaz necenties interesēties..” Keita klusi teica un lēnām devās uz durvju pusi.

„Es esmu maz cietusi? Mans tēvs nomira un mammu NOGALINĀS, TĀ PAT KĀ MANI, VĒL MANIS DĒĻ VISI CIEŠ... TU NEZINI KO ES PĀRDZĪVOJU!” kliedza Marija un Keita apstājās.

Nepagriezusies Keita teica : „Tu..Pārdzīvo...... MANUS TUVĀKOS RADUS, TAI SKATIĀ, MĀTI, TĒVU, BRĀLI, OMI UN OPI UN VĒL DAUDZUS CITUS, NOVĀCA STOUNS...!!!”

Atkal jau iestājās baiļu mokošais klusums.

„Bet tava mamma.. Brālis...” Marija neko nesaprata.

„Jā, Marija.. Tie nemaz nav mani radinieki, pat ne asins radinieki... Katrīna ir manas mammas draudzene un Džeremijs ir viņas NOLĀPĪTAIS DĒLS...” Keita kliedza.

Marija pār vaigiem ritēja asaras. Keita izgāja no istabas.

„Nolāpīts...” Marija novilka. Viņa piegāja pie loga un apsēdās uz palodzes. Viņa centās apvaldīt asaras, bet kad ieraudzīja pa ceļu skrienam Keitu, tās izlauzās ārā.

„Nolāpīts... Nolāpīts..Nolāpīts!” Marija dusmojās un sāka staigāt pa istabu.

Viņa sāka smagi elpot, tāpēc meitene atvēra logu.

„Fak...! NOLĀPĪTS..” viņa iekliedzās un sāka skriet uz loga pusi no istabas pretējā gala. Marija atspērās pret palodzi un izleca pa logu. Meitene veiksmīgi piezemējās un aizsteidzās uz klints pusi. Viņa skrēja cik jauda. Marija gribēja tikt no mājas prom. Vilks..Vilks...Vilks... Atkal jau tirpas un dīvainā sajūta un Marija bija vilks. Tā bija daudz ātrāk. Marija skrēja gar Teilora māju un garām upītei. Šī vieta viņai jau bija sveša. Visapkārt bija mežs. Zāle likās mīkstāka, koki likās maigāki. Marija sagrīļojās un nokrita. Viņa iegrima bezsamaņā.

Marija pamodās un vēl jau projām bija vilks, viņa nolēma doties mājās. Atnākusi mājās meitene ievēroja, ka viņai kāds ir zvanījis. Tas bija Teilors. Desmit reizes zvanījis un atsūtījis īsziņu. Marija atvēra īsziņu un ātri to izlasīja. Pār viņās vaigu noritēja asara. Īsziņā bija rakstīts Marij!ātri skrien uz manām mājām! Keita ievainota!

Marija stāvēja brīdi nekustīga, bet pēkšņi viņa atkal izleca pa logu un pārvērtās par vilku. Viņa skrēja gar klinti un drīž arī nonāca pie Teilora mājām. Viņa iemetās pa durvīm viesistabā un ieraudzīja uz dīvāna Keitu. Viņa gulēja pavisam nekustīga. Apkārt stāvēja Džeims, Sema un Justs. Keita bija ļoti cietusi. Viņa bija sakosta no rokām līdz kājām. Teilors centās kaut kā palīdzēt Keitai apturēt asiņošanu rokā un kājās. Pēkšņi atcirtās durvis un pa tām iedrāzās Džena.

„Nost!” iesaucās Džena un piegāja pie Keitas. Sema, Justs un Džeims negribēja traucēt Dženu, tāpēc aizgāja uz virtuvi. Marija palika pie Keitas. Teilors ieraudzījis Mariju, piegāja viņai klāt, paņēma aiz rokas un pateica: „Nāc, iesim, viņai viss būs labi!”

„Nē!!VIŅAI NEBŪS LABI! PASKATIES UZ VIŅU! Tā ir mana vaina...” Marija kliedza, izrāvusi roku no Teilora skavām. Viņa raudāja kā nekad. Viņa negribēja zaudēt savu labāko draudzeni.

Teilors pamanīja, ka Džena vēlas, lai Marija aiziet. Viņš teica : „Marija nāc. Džena darīs visu kas iespējams!” Teilors piegāja viņai klāt un atkal paņēma aiz rokas. Šoreiz Marija nepretojās un pagriezās, aizgāja uz virtuvi. Pārējie draugi stāvēja pie istabas galā atvērtā loga un pīpēja. Viņi bija gatavi nomirt no uztraukuma. Sema trīcēja, Džeims lamājās, sacīdams visu lamuvārdus ko vien zin, Justs skraidīja no viena istabas stūra uz otru. Marija apsēdās blakus Semai uz palodzes. Viņa paņēma cigareti un ar trīcošu roku iekodās tajā. Teilors uzreiz arī paņēma un aizdedzināja savu un Marijas cigareti. Viņa ievilka dūmu. Vēl jo projām meitenei ritēja asaras pār vaigiem, tāpēc Teilors piegāja viņai blakus un atspiedies pret palodzi aplika viņai roka ap pleciem.

Kad Marija bija nomierinājusies un cigarešu paciņa bija tukša, jo visi no uztraukuma nevarēja apstāties pīpēt, viņa jautāja : „Kas īsti notika?”

„Viņa esot skrējusi pa mežu un satikusi Martinu un viņa drauģeļus...Viņi viņai esot uzbrukuši..” Teilors stāstīja. Marija savilka rokas dūrēs un tad atlaida.

Viņa vairs nevarēja izturēt, ko ir izdarījis Stouns. Viņa stāvēja un nekustējās, iegrimusi pārdomās.

„Es iziešu ārā...” Marija novilka un lēnām devās uz ārdurvīm.

„Es nākšu ar tevi...” teica Teilors un sekoja Marijai. Abi iegāja viesistabā, tur bija Keita. Marija iazgriezās, jo viņai palika nedaudz slikti, ieraugot Keitas daudzās brūces.

„Klausieties...Es viņu vedīšu uz slimnīcu...Man tur ir lielākā daļā paziņu.. Tas ir vilki...” Džena novilka un paskatījās uz Mariju un Teiloru un viņi apstājās. Marija bija mazliet nesaprašanā. Ja slimnīcā lielākā daļa ārstu ir vilki, kāpēc Teilors toreiz nebrauca uz slimnīcu?

„Viņa zaudējusi daudz asiņu..Vajag pielikt pie sistēmas...Gan jau kaut ko sarunāšu ar dakteriem...” izklausījās, ka Džena nevar pat salikt teikumu kopā. Marija un Teilors turpināja iet un izgāja pa ārdurvīm. Marija dziļi ievilka tīro meža gaisu un izpūta to. Teilors piegāja klāt Marijai un aplika roku ap pleciem un teica : „Viss būs labi..Viņu aizvedīs uz slimnīcu un viss būs labi...” Teilors novilka.

„Ka..Kapēc tu nebrauci toreiz uz slimnīcu..?”Marija jautāja un viņai noslīdēja asara pār vaigu.

„Man...Man nepatīk slimnīcas...” teica Teilors. Viņš pagriezās pret Mariju un ieskatījās viņai acīs. Marija mazliet salecās un atcerējās to nakti, kad viņi dejoja kopā. Teilors noslaucīja asaru. Tās brūnās acis it kā hipnotizēja Mariju. Tajās atspīdēja spožā saule. Marijai pretī stāvēja cilvēks – Teilros, bet viņa raudzījās īstās vilka acīs. Un viņš īstās, zilās vilcenes acīs.

„Tev ir skaistas acis...Mana mazā vilcene...” Teilors novilka un apskāva Mariju, jo saprata, ka šādā brīdī nav laika šādām lietām.

„Tu mans lielais vilks...” teica Marija caur asarām. Viņi atrāvās viens no otra, jo pēkšņi piebrauca liels, melns džips. Tas strauji piebremzēja, tā, ka atskanēja nepatīkama, griezoša skaņa no riepām. No lielās mašīnas izleca trīs vīrieši. Visiem, pāri ikdienas drēbēm, bija balti halāti. Viņi atvēra bagažnieku un no tā izvilka nestuves. Teilors brīnījās kā tādā džipā var ietilpt nestuves, bet tad viņš pamanīja, ka džipam ir tikai priekšējie sēdekļi, aizmugurējie ir izņemti, tādā viedā, bagažnieks kopā ar pusi no salona izveidoja pietiekami daudz vietas nestuvēm.

„Kur viņa ir?” viens no viņiem jautāja.

„I...Iekšā..” novilka Marija un visi iegāja iekšā. Ārsti ielika Keitu uzmanīgi nestuvēs un iznesa ārā.

„Labāk jūs palieciet.. Došu ziņu..” Džena novilka. Ātri vien Džena un ārsti nozuda.

Teilors un Marija nemaz negribēja nekur braukt, jo abiem riebās slimnīcas. Teilors paņēma Mariju aiz rokas, un viņi aizgāja līdz virtuvei.

„Viņi aizbrauca uz slimnīcu... Došot ziņu..” novilka Teilors.

„Nē, nu ideāli...” Sema gandrīz vai iekliedzās aiz uztraukuma.

„Nomierinies...” Marija mierināja draudzeni.

Tā viņi visi pavadīja pusi dienas, nosēžot virtuvē, nesakot nevienu vārdu, gaidot, kad Džena dos kādu ziņu par Keitu. Marija vairs mājā nevarēja izturēt, tāpēc izgāja ārā ieelpot svaigu gaisu. Viss būs labi... Viss būs labi... Marija sevi mierināja ik pa brīdim ievelkot dziļu elpu. Ko es te muldu... Viņa nodomāja un juta, ka pār vigu notek maza asaru pilīte. Pēkšņi viņai garām aiztraucas kāds mazs vilks. Tas ir viņš... Marija nodomāja, ka tas ir tas pats, kas viņai atņēma dunci un aizmuka. Viņa pagriezās uz to pusi, kur aizskrēja vilks un sāka domāt. Vilks...Vilks...Vilks... Vienā mirklī Marija jau bija vilks. Viņa sāka skriet pakaļ vilkam. Aizmugurē kāds iekliedzās : „Marij!!!” Tas bija Teilors, viņš bija iznācis ārā, lai paskatītos vai Marijai viss labi un ieraudzīja Mariju vilka formā. Viņš ātri noreaģēja un, tik pat ātri kā Marija, bija jau vilks, un nesās viņai pakaļ. Marija jau bija panākusi vilku. Tas aizskrēja līdz klintij un pārvērtās atpakaļ. Marija aizlēkšoja līdz viņam un darīja tā pat. Pie klints stāvēja mazs melnādains puisītis. Mugurā viņam bija zilas, platas džinsas, botas un melna jaka.

„Zini mazais... Zagt nav labi..” Marija teica, kad ieraudzīja, ka viņa bikšu kabatā bija duncis. Pēkšņi Marijai tieši aiz muguras kāds ierunājās : „Tu traka esi? Nekad tā vairs nedari.. Nekad!!” Teilors bija dusmīgs. Viņš jau bija pārvērties atpakaļ.

32 1 11 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 11

0/2000

un, tu ceri ka kāds to tiešām izlasīs ?

5 1 atbildēt

mīlestība, fantastika, vilki utt IZLASI TAD UZZINĀSI!!! :D

3 0 atbildēt

Kur turpinājums?

0 0 atbildēt