Esmu migla, kas pārklājusi lauku, kurš tagad klusumā un tumsā dus. Pasaule man apkārt ir klusa un mierpilna. Es esmu visur, bet tajā pašā laikā nekur. Es neesmu mūžīga, es parādos un pazūdu, kad tam ir laiks. es apklāju guļošo zemi, kokus un krūmus. Es savā pasaulē esmu vientuļa. Es dzīvoju tumsā, bet tomēr dažreiz arī gaismā parādos. Esmu klusa, esmu mierpilna.
Man esot tuvumā, viss apklust. Man esot tuvumā, visi guļ. Man esot tuvumā, visi mostas, un zina, ir laiks... Esmu nenoteikta un mainīga, neparedzama. Dažreiz es esmu tev tieši blakus, bet tu to pat nenojaut. Mana dzīve ir viegla, jo esmu vēl kā neatminēta mīkla. Man visapkārt un klusums un tumsa.
Es varu nest gan dzīvību, gan postu. Esmu neatkarīga, bet tajā pašā laikā pakļauta. Kam? Es nezinu, neviens to nezina, un ceru, ka arī nekad neuzzinās.
Mana pasaule ir miglā tīta. Tieši tāda pati, kādus es padaru laukus, pār kuriem lieku savus liegus spārmus.
Viss apkārt ir mierīgs un kluss. Man pasaule jau atkal tumsā tīta. esmu noslēpumaina... Mīkla vēl neatminētā.
Vai es kādam patīku? Vai man ir draugi? es nezinu, neviens to nezina.
Vai es kādam rūpu? Es nezinu, neviens to nezina. Vai es tev rūpu? Ja, jā, tad kādēļ? Ja, nē, tad kādēļ? Ko es tev sliktu esmu nodarījusi?
Mana pasaule viscaur tumsā tīta. Nav ne kripatiņas gaismas. Bet tā pat ir labāk. Te vismaz esmu drošībā, Drošībā no pasaules. No pasaules, kur man draugu nav, bet ienaidnieki gan.
? 
